Lunārie mēneši un vēdiskie svētki
Vēdiskajā astroloģijā gadu aprēķina pēc 4 atšķirīgiem parametriem – saules, mēness, nakšatras un saullēkta. Tā rezultātā tiek iegūti četri atšķirīgi gadu garumi. Biežāk muhurtā izmantojamie ir saules un lunārais gads. Saules gads ir mūsdienās pieņemtais kalendārs, kas balstīts uz saules virzību pa zodiaku un veido 365 dienas. Savukārt, Lunārais gads ir mēness kustības atspoguļojums, un tas sastāda 354 dienas.
Lunārais gads sastāv no 12 lunārajiem mēnešiem, kur katrs šāds mēnesis sastāv no 30 lunārajām dienām jeb tithi. Lunāro mēnešu nosaukumi ir atvasināti no nakšatru nosaukumiem. Pirmais lunārais mēnesis Čaitra ir nodēvēts pēc nakšatras Čitra nosaukuma, otrais – Vaisakha, pēc Višakhas nakšatras, trešais – Džještha jeb Džjaištha pēc Džejštha nakšatras utt.
Lunārais jaunais gads sākas pavasarī (kas katru gadu iekrīt citā laikā marta vai aprīļa kalendārajā mēnesī), kad Sūrja atrodas Mina zvaigznājā. Pirmā lunārā diena pēc Sūrjas un Čandras savienošanās Mina zvaigznājā saucas Čaitra šukla pratipad un ar to arī sākas vēdiskais jaunais gads. Čaitra ir Mēness gada pirmais lunārais mēnesis, savukārt, šukla pratipad nozīmē – augoša mēness pirmais tithi (lunārā diena).
Tā kā lunārais gads sanāk īsāks par solāro gadu, tad to izlīdzināšanas nolūkos lunārajam gadam tiek pievienota papildus lunārā mēneša daļa, ko sauc par “Adhika”. Piemēram, 2012.gada augustā ir Adhika Bhadrapada, kas norāda, ka pirms lunārā mēneša Bhadrapadas ir pievienota papildus daļa – Adhika. Tāpēc Kalendārā tā ir atzīmēta kā Adhika Bhadrapada. Šāda Adhika daļa ir uzskatāma par nelabvēlīgu muhurtai, bet tas nepadara atlikušo lunāro mēnesi (šajā gadījumā Bhadrapadu) par nelabvēlīgu.
Pēc lunārajiem mēnešiem un lunārajām dienām tiek veidoti vēdisko svētku, vratu utt kalendāri, pēc kuriem vēl tagad Indijā dzīvo lielākā sabiedrības daļa. Tāpēc, lunārajiem mēnešiem tiek piešķirta ļoti liela nozīme. Papildinformācijas zonā ir atzīmēti svarīgākie vēdiskie svētki, piemēram, Ganeš čaturthi, Maha Šivaratri u.c.
Daudzos muhurtas izvēles priekšrakstos ir norāde uz lunāro mēnesi, piemēram, nosakot laiku, kad bērnam pirmo reizi griezt matus. Papildus der atcerēties, ka gada beigas – lunārā gada pēdējā pakša neskaitās labvēlīga svarīgu darbību uzsākšanai. Tāpēc muhurtā neiesaka uzsākt svarīgus darbus vai pasākumus lunārā gada pēdējās 15 lunārajās dienās (tās vienmēr būs dilstoša mēneša dienas). Īpaši nav ieteicams šajā laikā uzsākt ilglaicīgus un izteikti būtiskus pasākumus, piemēram, slēgt laulību utml. Tāpat arī džanma masa (valdošais lunārais mēnesis cilvēka dzimšanas brīdī) nav ieteicams šim konkrētajam cilvēkam jebkādu būtisku un ilglaicīgu plānu realizēšanai, ja vien muhurtas horoskopā nav kompensējošu pozitīvo ietekmju.
Taču, jāatceras, ka arī šajā gadījumā kā jebkurā muhurtas izvēlē, ir jāizvērtē arī pārējie muhurtas parametri – Čandras un Lagnas labvēlīgums, stāvoklis aštakavargā utt. Tāpat piemērojami arī citi ierastie došu neitralizācijas parametri, piemēram, spēcīgs Guru Lagnā vai kendrā utt. Ja visi šie parametri ir pozitīvi, tad lunārā gada beigu doša un džanma masa doša uzskatāmas par neitralizētām.
Turklāt, jāņem vērā, ka lunārais mēnesis ir plašs laika posms, kura ietvaros ir ļoti daudz speciālo laika posmu, kuri dod savu konkrēto ietekmi uz izvēlēto darbību. Respektīvi, ja lunārais mēnesis vai tā daļa uzskatāmi par nelabvēlīgu, bet visi pārējie muhurtas speciālie parametri ir pozitīvi, tad priekšroka dodama otrajiem.
Lunārie mēneši
Vēdiskie svētki pamatā balstās uz lunārajiem cikliem, kas sastāv no lunārajām dienām (tithi), mēness fāzēm un lunārajiem mēnešiem, un tikai neliela daļa svētku notiek pēc saules kalendāra. Tāpat kā saule katru dienu aust austrumos un noriet rietumos, tā arī mēness uzaust austrumos un noriet rietumos. Laiku no vienas mēness ausmas līdz nākamajai sauc par lunāro dienu jeb tithi. Trīsdesmit lunārās dienas sastāda vienu lunāro mēnesi, kurš ilgst aptuveni 27,3 kalendārās dienas. Lunārais mēnesis sastāv no divām fāzēm – augoša un dilstoša mēness. Lunāro mēnešu nosaukumi ir atvasināti no nakšatru (divdesmit septiņu zvaigžņu kopu) nosaukumiem, piemēram, lunārais mēnesis Margaširša ieguvis savu nosaukumu no nakšatras ar nosaukumu „Mrigašira”.
Gadā ir divpadsmit lunārie mēneši. Tā kā lunārais gads ir 354 kalendārās dienas (atšķirībā no 365 solārā kalendāra dienām), tad noteiktos gados (ik pa 2,6 gadiem jeb, ja esam pavisam precīzi – 32 mēnešiem, 16 dienām un 3,2 stundām) lunārajam kalendāram tiek pievienots arī trīspadsmitais mēnesis. Šis papildus mēnesis (saukts adhika māsam jeb adhik māsa) papildina lunāro gadu tā, lai tas gada ciklos neatšķirtos no solārā gada. Lai arī papildus mēnesis palīdz pagarināt lunārā gada garumu līdz solārā gada garumam, tomēr pilnīgu sakritību ar solāro gadu tas nedod. Tā rezultātā lunārie mēneši vairāku gadu griezumā var iekrist pilnīgi atšķirīgos kalendārajos mēnešos (atšķirība var būt pat trīs kalendāro mēnešu robežās).
Lunārais gads sākas ar lunāro mēnesi Čaitra, kas kalendārajā gadā sākas pavasarī un iekrīt aptuveni martā/aprīlī/maijā. Zemāk uzskaitīti visi lunārie mēneši atbilstoši vēdiskajam kalendāram
- Čaitra – marts/aprīlis/maijs
- Vaišakha – aprīlis/maijs/jūnijs
- Džještha – maijs/jūnijs/jūlijs
- Ašadha – jūnijs/jūlijs/augusts
- Šrāvana – jūlijs/augusts/septembris
- Bhadrapada – augusts/septembris/oktobris
- Ašvina – septembris/oktobris/novembris
- Kartika – oktobris/novembris/decembris
- Margaširša – novembris/decembris/janvāris
- Pauša – decembris/janvāris/februāris
- Magha – janvāris/februāris/marts
- Phalguna – februāris/marts/aprīlis
Hinduismā ir izplatītas vairākas kalendāru sistēmas, turklāt, dažādos Indijas apgabalos tiek lietoti arī atšķirīgi lunāro mēnešu nosaukumi. Izplatītākās ir tā sauktās amavasjanta (amavasja – jauns jeb tukšs mēness) un purnimanta (purnima – pilnmēness) sistēmas. Amavasjanta sistēmu pamatā lieto Indijas dienvidu daļā, savukārt, purnimanta sistēmu pamatā lieto Indijas ziemeļu daļā. Galvenā atšķirība starp šīm abām sistēmām ir – vai lunārā mēneša atskaites punkts ir amavasja (jauns jeb tukšs mēnesis) vai purnima (pilnmēness). Dienvidu sistēmā (amavasjantā) šī atskaite sākas no amavasjas (jauna jeb tukša mēness), kur lunārā mēneša sākumā ir mēness augošā fāze (jo pēc tukša mēness tas sāk pieaugt), tai seko pilnmēness, tad mēness dilstošā fāze. Savukārt, ziemeļu sistēmā (purnimantā), tieši otrādi – atskaite sākas ar purnimu (pilnmēnesi), kur mēneša sākumā ir mēness dilstošā fāze (jo pēc pilnmēness tas sāk dilt), tai seko jauns jeb tukšs mēness, un tad mēness augošā fāze.
Amavasja iestājas, kad mēness savienojas ar sauli (astroloģiski – atrodas vienā grādā). Skatoties no zemes sanāk, ka saule un mēness atrodas pilnīgi kopā. Tā rezultātā mēness pazūd saules staros un nav redzams, tāpēc tautā šādu stāvokli mēdz saukt par tukšu mēnesi. Pēc šīs savienošanās mēness sāk attālināties no saules, kļūstot ar katru dienu arvien redzamāks (augošs mēness). Amavasjanta sistēma par lunārā mēneša atskaites brīdi ir pieņēmusi šo mēness savienošanos ar sauli, pēc kuras sākas jauns lunārais cikls jeb kārtējais lunārais mēnesis.
Lunārais mēnesis sākas ar pirmo lunāro dienu (šukla pratipada). Tāpat kā citos līdzīgos gadījumos, notikuma iestāšanās (šajā gadījumā lunārā mēneša sākšanās) ir saistīta ar saullēktu. Tas nozīmē, ka lunārais mēnesis sākas tajā kalendārajā dienā, kuras saullēkta brīdī pirmā lunārā diena (pratipada) jau bija iestājusies. Apskatīsim piemēru: augoša mēness pirmā diena (šukla pratipada) iestājas plkst.03:35 naktī, saullēkta brīdis ir plkst.07:42, pratipada turpinās arī pēc saullēkta. Tas nozīmē, ka jauns lunārais mēnesis ir sācies šīs dienas saullēkta brīdī plkst.07:42. Ja pirmā lunārā diena (šukla pratipada) būtu iestājusies pēc saullēkta, tad lunārais mēnesis sāktos tikai ar nākamās dienas saullēktu.
Tāda pati situācija ir arī ar lunārā mēneša noslēgšanos. Lunārais mēnesis noslēdzas ar amavasju (dilstoša mēness piecpadsmito dienu), pēc kuras atkal sākas nākamais lunārais mēnesis. Atceramies, ka mēnešu „pārslēdzējs” ir saullēkts. Tāpēc, lunārā mēneša pēdējie brīži parasti iekrīt jau pirmās lunārās dienas (šukla pratipad) sākumposmā (laikā no pratipadas sākšanās mirkļa līdz saullēktam), jo nākamais lunārais mēnesis sākas, kad iestājusies pirmā lunārā diena un sagaidīts saullēkts.
Saskaņā ar ziemeļu sistēmu (purnimantu) darbojas šis pats princips, tikai kā atskaites punkts ir pilnmēness nevis amavasja. Neskatoties uz atšķirīgajām lunāro mēnešu sistēmām, vēdisko svētku svinēšanas laiks nemēdz atšķirties. Svētku datums iekrīt vienā un tajā pašā lunārajā dienā un tajā pašā mēness fāzē. Turklāt, augošā mēness fāzē abas šīs sistēmas sakrīt. Vienīgā atšķirība ir dilstošajā mēness fāzē, kurā saskaņā ar ziemeļu (purnimanta) sistēmu jau ir iestājies jauns lunārais mēnesis, bet saskaņā ar dienvidu (amavasjanta) sistēmu vēl iet iepriekšējais. Respektīvi, ziemeļu sistēma iet tieši vienu dilstoša mēness fāzi pirms dienvidu sistēmas. Faktiski sanāk atšķirība mēnešu nosaukumos, nevis svinamo dienu datumos. Piemēram, Maha Šivaratri svētkus atzīmē dilstoša mēness 14.dienā. Pēc dienvidu sistēmas svētki iekrīt lunārajā mēnesī Magha, savukārt, pēc ziemeļu sistēmas – tas skaitās jau lunārais mēnesis Phalguna. Neskatoties uz atšķirīgiem mēnešu nosaukumiem (Magha un Phalguna), Maha Šivaratri svētki pēc abām sistēmām iekrīt vienā un tajā pašā kalendārajā dienā.
Tas pats princips attiecas arī uz lunārā gada sākšanos. Tā kā tas sākas augošā mēnesī, tad abās sistēmās tas iekrīt gan vienā lunārajā dienā, gan mēnesī. Vēdiskais gads abās sistēmās sākas ar lunārā mēneša Čaitra pirmo augošo lunāro dienu. Vienīgi ziemeļu sistēmā (purnimanta) Čaitra mēnesis sākas ar dilstošo mēness fāzi, respektīvi, vienu fāzi ātrāk, nekā dienvidu sistēmā (amavasjantā). Tāpēc, kad pienāk Čaitra mēneša augoša mēness 1.diena, iznāk, ka pēc ziemeļu sistēmas tas iekrīt Čaitra mēneša vidū, bet pēc dienvidu sistēmas – Čaitra mēneša pirmajā dienā (jo dienvidu sistēmā lunārais mēnesis sākas ar augošo mēnes fāzi, bet ziemeļu sistēmā tas ir sācies vienu mēness fāzi ātrāk).
Svētku un vratu uzsākšanas laiks
Tā kā vēdiskie svētki un to iestāšanās ir saistīti ar dažādiem pančangas parametriem, bet pančangas kalendārā ir tikai norāde par svētku dienas datumu, tad nereti var rasties jautājums – kuru brīdi attiecīgajā dienā uzskatīt par svētku vai vratas (garīgās prakses, askēzes) sākšanos? Pirmkārt, vēdiskie svētki un vratas pamātā ir piesaistīti lunārajam kalendāram, tāpēc lunārās dienas jeb tithi spēlē ļoti būtisku lomu datuma noteikšanā. Noteiktiem pasākumiem papildus lunārajām dienām tiek piemeklētas arī atbilstošas nakšatras , vai arī skatīti noteikti laika posmi, piemēram, Nišita Kāl – 1/15 daļa no nakts, utml. Atsevišķos gadījumos tiek ņemts vērā arī saules stāvoklis zvaigznājos.
Pančangas vai citu astroloģisko parametru piemeklēšana vēl nedod pilnīgu atbildi svētku vai vratu norises laika noteikšanai. Reizēm meklētais parametrs var iestāties no rīta, reizēm vakarā, reizēm – pirms, reizēm – pēc saullēkta vai saulrieta. Tas var izraisīt jautājumu – vai katri svētki sākas citā laikā, vai arī to sākumam ir kāds vienojošs faktors? Vēdiskajā sistēmā uz šo jautājumu ir skaidra atbilde: atšķirīgie parametri palīdz noteikt svināmo dienu gada vai mēneša ietvaros, savukārt, diennakts ietvaros atskaites punkts ir saullēkts. Tikai atsevišķos, īpaši noteiktos gadījumos šim principam tiek piemēroti izņēmumi, piemēram, pradoša vratai, ekadaši vratai utml. Šādi izņēmuma gadījumi ir apskatīti šīs grāmatas 4.nodaļā „Vēdiskie svētki un vratas”.
Saullēkts ir „slēdzis”, kas aktivizē gan dienas, gan vairāku citu pančangas (astroloģisko) parametru (t.sk.lunāro dienu jeb tithi, nakšatru u.c.) enerģētiku. Lunārās dienas jeb tithi ir galvenais pamats vēdisko svētku laika noteikšanai, un tieši saullēkts (ar retiem izņēmumiem) tiek pieņemts par šo svētku sākšanās brīdi. Tam ir savs loģisks pamatojums. Saullēkts atver attiecīgās lunārās dienas enerģētisko potenciālu un ļauj realizēties šīs dienas enerģētiskajām kvalitātēm. Tāpēc, lunārajai dienai jeb tithi (tāpat kā jebkuram citam noteiktajam parametram) ir jāiestājas jau pirms saullēkta, jo tikai saules atnākšana to piepilda ar Sūrjas (Saules dievības) enerģiju. Tas parāda saullēkta brīža nozīmīgumu, jo šajā brīdī Sūrjas enerģija piepilda pasauli un aktivizē pančangas parametrus uz visu atlikušās diennakts laiku. No tā attiecīgi izriet, ka pančangas parametri, kas iestājas pēc saullēkta, aktivizējas tikai ar nākamo saullēktu. Piemēram, ja 1.lunārā diena iestājas dienas vidū, teiksim, plkst.12:50, tad Agni vrata ir atzīmējama no nākamās dienas saullēkta, nevis tajā dienā, kad tehniski iestājusies 1.lunārā diena. Tithi (lunārās dienas) un pārējie pančangas parametri ir tehniski rādītāji, kuri iegūst enerģētisku nozīmi tikai piepildoties ar saullēkta enerģiju. Tāpēc nereti sastapsim, ka pančangas kalendārā attiecīgais tithi (vai cits parametrs) ir vienā dienā, bet ar šo tithi (vai citu parametru) saistītā vrata – tikai nākamajā.