Gaismas zinātne Vēdiskā astroloģija
Astroloģija visā pasaulē tiek uzskatīta par galveno okulto zinātni. Tā ir nozīmīgākā Vēdānga jeb Vēdu atzarojums, jo ar astroloģijas palīdzību tiek noteikts īstais laiks darbībām. To sauc par saprāta jeb cēlonisko zinātni Hētu Šastra (Hetu Shastra) jo tādējādi mēs varam izsecināt notikumu karmisko pamatu. Vēl viens nosaukums šai astroloģijai ir Džjotiša (Jyotish) gaismas zinātne -, jo tā pēta smalkos astrālos gaismas ritmus, kas veido un uztur mūsu fizisko esību un nosaka mūsu likteni dzīvē. Dažas astroloģijas formas izmantotas vissenākajās kultūrās, lai palīdzētu visās dzīves jomās. Vēdu kultūrā, tāpat kā pārējās, astroloģija noteica rituālus, kalendāru, dzīves galvenos sakramentus un iniciācijas. Senatnē uz zvaigznēm raudzījās ne tikai prāta zinātkāres vai primitīvu māņticību dēļ, bet aiz dziļas bijības pret kosmisko spēku. Tas bija veids, kā savu rīcību saskaņot harmonijā ar Visuma ritmiem. Mūsdienu zinātne arī iepazīstina ar noslēpumainu, dinamisku un kataklizmu pilnu Visumu, kuru varam godāt, bet kurš vēl nav piedāvājis mums rīkus, lai savos darbos vadītos atbilstoši Visuma kārtībai.
Vēdiskā astroloģija nav viena no daudzām astroloģisko interpretāciju sistēmām. Tās mērķis nav tikai caur zvaigznēm vēstīt par mūsu likteni. Vēdiskā astroloģija neatstāj mūs bezpalīdzīgus likteņa priekšā, bet parāda, kā mēs vislabākajā iespējamajā veidā varam izmantot planētu enerģijas, kas darbojas mūsu dzīvē. Šai astroloģijai ir arī sava praktiskā puse joga virkne atveseļojošu līdzekļu, kuru nolūks ir attīrīt mūsu smalko, augstāko jeb psihisko vidi, sabalansēt mūsu planētu ietekmi un maksimāli izstrādāt mūsu karmu. Šīs astroloģijas metodes ietver dārgakmeņus, krāsas, mantras, dievības, rituālus, ārstniecības augus un ēdienus. Tāpēc zinošs Vēdu astrologs var piedāvāt mums rīkus visas mūsu būtnes harmonizēšanai ar zvaigznēm un tādējādi vienot mūs ar visa kosmosa labvēlīgajiem spēkiem. Astroloģija ir mūsu dzīves izpētes pamats visos līmeņos iekšējā un ārējā -, un to var izmantot visaptverošai dzīves izzināšanai, uz kuras pamata tad veidot līdzsvarotu dzīvesveidu.
Mēs visi regulāri attīrām mūsu ķermeņus un mūsu mājas. Tomēr tikai daži no mums zina, kā attīrīt mūsu psihisko jeb gara telpu. Mēs neredzam okulto ietekmi visapkārt mums. Rituālu, mantru un astroloģijas zinātnes izmantošana palīdz to saskatīt. Vislielākā šāda psihiskā ietekme, ar kuru mums jātiek galā, ir planētu ietekme. Tāpat kā cilvēks, kurš, akls klīzdams apkārt, neizbēgami nokļūst nelaimē, arī mūsu nespēja saskatīt augstākos zvaigžņu spēkus noved pie daudzām nevajadzīgām grūtībām mūsu dzīvē. Mūsu kolektīvā gara vides piesārņotība izraisa pat karus. Vēdiskā astroloģija māca saskatīt šīs ietekmes un piedāvā līdzekļus, kā veicināt labvēlīgās ietekmes un izvairīties no kaitīgajām.
Mēs atklājam, ka dievi, kuriem senajās kultūrās pielabinājās, ir planētas un zvaigznes, pareizāk sakot, augstākie un kosmiskie spēki, kas darbojas caur tām. Senais kalendārs, rituāli, dievu pielūgšana un ikdienas darbība bija viens veselums. To apliecina gan Jaunās Pasaules maiju kultūra, gan Vecās Pasaules hindu un ēģiptiešu kultūras. Katra stunda, diena, mēnesis un gads ir saistīti ar konkrētu Dievišķā formu vai kosmiskās enerģijas aspektu. Saprotot šīs īpatnības, savā darbībā mēs saglabātu harmoniju ar Visumu un izmantotu tā spēku. Vēl šodien Indijā ievērotie rituāli parasti ir saistīti ar planētu godināšanu.
Šādas attieksmes un rīcības pamatā ir nevis bailes vai tumsonība, bet gan izpratne par kosmisko kārtību un cilvēka un Visuma savstarpējo saikni. Planētu riņķošana nav atdalāma no asinsrites mūsu ķermenī vai impulsiem mūsu jutekļos, vai domām mūsu prātā. Patiesībā, tikai pateicoties planētu kustībai, ir iespējama citas dzīvības kustība uz Zemes. Mēs dzīvojam milzīgu spēku pasaulē. Visums ir apbrīnojams un iespaidīgs. Astroloģijas zinātnes pamatā ir tieši izpratne par šo spēku.
Mēs lepojamies, ka savā attīstībā esam uzveikuši ierobežotos seno un viduslaiku kultūru priekšstatus. Mēs esam atmetuši ideju, ka Saules sistēmas centrs ir Zeme, un naivi mums šķiet sentēvi, kuri par Visuma centru uzskatīja Zemi. Mēs esam pārvarējuši daudzas un dažādas barjeras rasu, valodu un kultūru, un mums šķiet, ka tādas tradicionālās kultūras kā Indija vēl aizvien ir iestrēgušas šajos šaurajos rāmjos. Taču mēs neesam pārvarējuši vislielāko no visām ilūzijām un uz sevi vērsto domāšanas procesu materiālistisko priekšstatu par pasauli. Mūs gandrīz pilnībā ir pārņēmusi fiziskā pasaule kā vienīgā realitāte un mūsu personīgā patība kā mūsu patiesā identitāte. Lai arī salīdzinājumā ar mums šīm tradicionālajām kultūrām bija daudz mazāka izpratne vai zināšanas par fizisko pasauli, viņi daudz labāk nekā mēs pārzināja smalkās pasaules un garīgo realitāti to pamatā. Šai ziņā viņi mūs uzskatītu par ļoti naiviem un uz sevi vērstiem, iestrēgušiem jutekļu radītos priekšstatos par pasauli, noliedzot jebkādu dziļāku intuīciju vai iekšēju uztveri. Tieši pateicoties dziļākajai uztverei, senie cilvēki attīstīja un izmantoja astroloģiju. Lai arī attiecībā uz ārējām reālijām šī astroloģija liekas naiva, tomēr sniedz mums labāku ieskatu okultajos spēkos, kas vada mūsu dzīvi. Mūsdienās, kad zinātne sāk apšaubīt laika, telpas un redzamās pasaules realitāti, arī zinātne iepazīst šos spēkus un atzinīgāk novērtē, kāpēc senie cilvēki okultos spēkus uztvēra nopietnāk nekā ārējās pasaules spēkus.
Mūsdienu zinātne pēta ar maņām uztveramu un izmērāmu pasauli. Astroloģija vairāk saistīta ar astrālo, nevis fizisko pasauli enerģijām, kas ir visu formu pamatā, nevis pašām formām, un vairāk ar prāta enerģiju, nevis matērijas enerģiju. Tā mums vēsta, ka redzamais ir neredzamo spēku iznākums, ka lietu formu nosaka prāta impulsi. Tādējādi astroloģija nav pretrunā ar mūsdienu zinātni, bet tā ir smalkāka zinātnes forma, kas var papildināt zinātni. Lai to novērtētu, mēs nevaram skatīt lietas tikai no ārpuses. Mums jāatzīst mūsu vienotība ar visu dzīvo un jāsaskata, kā mūs ietekmē kosmosa spēki, jo īpaši planētu spēki. Mēness ietekme uz Zemes dzīvību ir labi zināma, taču citu planētu ietekmi mēs neesam izpētījuši pietiekami rūpigi, lai atklātu to tikpat nozīmīgo saikni.
Astroloģiju var pierādīt ar izmēģinājumiem un eksperimentiem. Tomēr tiem vajadzētu būt jutīgiem attiecībā uz līmeni, kurā darbojas astroloģija. Nepietiek tikai ar cilvēku Saules zīmju salīdzināšanu. Nepieciešams izpētīt daudzas kartes attiecībā uz katru indivīdu, ievērojot ne vien to, kā daži konkrēti planetārie aspekti var izpausties katrā, bet arī kopējo tendenci. Lai izpētītu slimības rašanos cilvēka ķermenī, mums ir jānoskaidro neskaitāmas ārējo un iekšējo faktoru tendences un kombinācijas. Dažas vienkāršotas interpretācijas te neder. Astroloģijā jābūt tikpat visaptverošai un komplicētai pieejai kā jebkurā zinātnē. Tādējādi mēs atklājam spēcīgu saikni starp dzimšanas jeb natālo karti un mūsu dzīves un personības iezīmēm. Mēs ieraugām daudz kopīga ar to cilvēku kartēm, kuriem ir bijis līdzīgs liktenis. Astroloģija vēl aizvien ir māksla interpretēt karti garīgi, jo garīgums ir spēcīgāks nekā ārējie faktori.
Klasiskajā Vēdu astroloģijā izmanto septiņas redzamas planētas: Sauli, Mēnesi, Marsu, Merkuru, Jupiteru, Venēru un Saturnu, līdz ar diviem Mēness mezgliem3 Mēness ziemeļu mezglu un Mēness dienvidu mezglu Rāhu un Ketu. Daži mūsdienu praktizētāji apvieno Urānu, Neptūnu un Plutonu, bet tas nav nepieciešams precīzam nolasījumam. Tālu planētu iedarbība nav tik būtiska. Lielu daļu tālo planētu iedarbības var saskatīt caur Mēness mezgliem. Tomēr, lai arī vēdiskajā astroloģijā izmanto mazāk planētu, tai nepieciešami daudz sarežģītāki aprēķini nekā parastajā Rietumu astroloģiskajā kartē, jo te daudz rūpīgāk tiek pētīta planētu atrašanās vieta un spēks.
Vēdiskā astroloģijā izmanto divpadsmit zīmes, divpadsmit mājas un planetāros aspektus, tāpat kā Rietumu astroloģijā, bet ar dažām atšķirībām, īpaši attiecībā uz aspektiem.
Sideriskā jeb Zvaigžņu astroloģija
Vēdiskā astroloģija pēc sava rakstura ir “sideriskā”; tas nozīmē, ka savos zodiaka zīmju attēlojumos tā pamatojas uz reāli novērojamiem zvaigznājiem. Savukārt vairumā gadījumu Rietumu astroloģija ir “tropiska” pēc dabas. Tā neizmanto reālās stāvzvaigznes, bet savas zodiaka zīmes pamato ar ekvinokcijas punktu, kurš debesīs lēnām, bet pastāvīgi mainās. Jāatzīmē gan, ka Rietumos pastāv sideriskās astroloģijas paveids un ka Edgars Keiss (Edgar Cayce) bieži ir ieteicis šo pieeju. Arī Tibetas astroloģijas pamatā ir Vēdu sideriskais modelis.
Ekvinokciju precesijas4 rezultātā pavasara ekvinokcijas punkts šobrīd atrodas Zivju zvaigznāja sākumā un pārvietojas Ūdensvīra zvaigznāja virzienā; tāpēc arī radusies doma, ka aust Ūdensvīra laikmets. Parastajā Rietumu astroloģijā pavasara ekvinokcijas punkts vienmēr tiek uzskatīts par Auna pirmo punktu, neņemot vērā tās reālo atrašanās vietu debesīs. Auns šeit nenozīmē Auna zvaigznāja zvaigznes. Tas ir simbols jeb abstrakcija, ko var piemērot jebkurai zodiaka zvaigžņu daļai, kas kalpo pavasara ekvinokcijas iezīmēšanai.
Ja, aplūkojot parastu astronomisko almanahu5, mēs izlasīsim, ka Mēness ir Dvīņu zvaigznājā, taču tad iziesim laukā un paraudzīsimies, kurā zvaigznājā tas īsti atrodas, mēs atradīsim Mēnesi Vērša zvaigznājā, kur tas atrastos arī saskaņā ar vēdisko astroloģiju. Tāpēc sideriskā astroloģija ir astronomiski precīzāka un atspoguļo vairāk zvaigžņu. Tropiskā astroloģija savukārt attēlo sezonālas izmaiņas un Saules un Zemes attiecības. Abām sistēmām ir savas priekšrocības, bet to valoda var mūs apmulsināt, jo ar divām dažādām mērījumu metodēm ir iespējams noteikt to, ko viņi sauca par zodiaka zīmēm. Nav šaubu, kur patiesībā atrodas zīmes, bet precizēšana tiek veikta atbilstoši divām galvenajām metodēm, kas noved pie atšķirīgiem rezultātiem.
Sideriskā astroloģija šo pastāvīgo precesijas kustību aprēķina tās planetārajos stāvokļos. Tāpēc pavasara ekvinokcijas punkts lēnām mainās, ar ātrumu aptuveni 50″ gadā.
Atbilstoši Indijas valdības standartu sistēmai, sākot ar 1990. gadu, ekvinokcija būs aptuveni 6° 20′ Zivju zvaigznājā. Purānās Senās Indijas vēlīnā perioda un viduslaiku Indijas mitoloģiskajos traktātos mēs lasām par pavasara ekvinokciju, kas atrodas 0° Auna zvaigznājā (500. g.). Vēdānga Džjotišā (Vedanga Jyotish) pēdējais Vēdu papildinājums min ekvinokciju Auna zvaigznāja beigās (1200. g.). Visvēlīnākajos Vēdu traktātos ekvinokcija atrodas Sietiņa zvaigznājā vai Vērša zvaigznāja sākumā (2000. g. p.m.ē.). Vēdu agrīnajā mitoloģijā mēs to redzam Dvīņu vai Oriona zvaigznāja tuvumā (4000.g. p.m.ē.) vai Vēža zvaigznāja sākumā (6000. g. p.m.ē.), bet vēl senākās atsaucēs pat Jaunavas zvaigznājā (12 000. g. p.m.ē.). Indijas astrologi sekoja ekvinokciju nobīdēm. Tā kā kalendārs mēnešu noteikšanai pamatojās uz ekvinokcijas atrašanās vietu, dažādās Vēdu mācību daļās ietvertas daudzas kalendāra izmaiņas, līdzīgi mūsu Ūdensvīra laikmetam. Atšķirībā no Viduslaiku Eiropas, Indijas astrologi, no kuriem daudzi bija jogi, nekad neaizmirsa precesijas faktu.
Šī iemesla dēļ sideriskajā astroloģijā mūsu zodiaka zīmju novietojums parasti mainīsies. Lielākoties zīmju nobīde būs par vienu zīmi atpakaļ. Sideriskajā astroloģijā Saules zīmes parasti mainās aptuveni mēneša 14. datumā. Tāpēc Auns ir no 14. aprīļa līdz 14. maijam, Vērsis-no 14. maija līdz 14. jūnijam, Dvīņi no 14. jūnija līdz 14. jūlijam, Vēzis no 14. jūlija līdz 14. augustam, Lauva no 14. augusta līdz 14. septembrim, Jaunava no 14. septembra līdz 14. oktobrim, Svari no 14. oktobra līdz 14. novembrim, Skorpions no 14. novembra līdz 14. decembrim, Strēlnieks no 14. decembra līdz 14. janvārim, Mežāzis no 14. janvāra līdz 14. februārim, Ūdensvīrs no 14. februāra līdz 14. martam, Zivis no 14. marta līdz 14. aprīlim. Tā kā visi sideriskie astrologi nespēj vienoties par precīzu precesijas pakāpi un ātrumu, datums var atšķirties par vienu vai divām dienām atkarībā no izmantotās sistēmas.
Sideriskā astroloģija uzskata, ka starp noteiktām zvaigznēm un noteiktām debess pusēm un dzīvību uz Zemes ir pastāvīga saikne. Šī saikne balstās uz galaktisko centru, kas iezīmē Strēlnieka zvaigznāja sākumu, Jupitera pozitīvo zīmi, planētu, kuras nosaukums sanskritā ir “guru” Dievišķais skolotājs. Jupiters mūsu Saules sistēmā ienes galaktiskā centra labvēlīgo ietekmi. Šobrīd ziemas saulgrieži sakrīt ar galaktisko centru. Precīzi centrā tie būs apmēram 2100. gadā. Tādējādi mēs piedzīvojam jaunu garīgās enerģijas pieplūdumu no galaktiskā centra.
Vēl viens nozīmīgs orientācijas punkts zodiakam ir zvaigzne Vega. Tā iezīmēja ziemeļpolu ap 12 000. gadu pirms mūsu ēras. Vēdiskajā sistēmā tā tiek uzskatīta par galveno zvaigzni, kas pārvalda savas valdnieces Saules kustību.
Atbilstoši vēdiskajā astroloģijā izmantotajiem pasaules laikmetu (yugas) cikliem, tiek uzskatīts, ka mēs pašlaik ieejam otrajā laikmetā (Divapara Yuga), kuru grieķi dēvēja par bronzas laikmetu. Tas ir straujas zinātnes attīstības laikmets, kurš pakāpeniski noved līdz okultajam. Šim laikmetam lemts ilgt vēl divus tūkstošus gadu 24 000 gadu cikla ietvaros. Tomēr mēs vēl atrodamies Kali Yuga jeb Dzelzs laikmetā, kurš ilgst 432 000 gadu, kā dēļ lielākajai daļai cilvēku mentalitāte ir orientēta uz materiālismu pat apgaismības laikmetos īsāku ciklu ietvaros. Tomēr mēs visi spējam pārvarēt savu likteni, jo mūsu iekšējā dvēsele ir brīva no karinas. Ne jau zvaigznes mūs sasaista, bet mūsu pieķeršanās ārējai pasaulei, kuras dēļ, savukārt, šīs pasaules spēki valda pār mums.
Citēts no Deivida Frolija grāmatas “No debesu upes”