Čandra pārvalda emocijas un jūtas. Mēness nav spējīgs pretoties savām jūtām, kas uzsver šīs planētas nepastāvīgo raksturu.
Aktivitātes: tirdzniecība ar precēm, kas saistītas ar ūdeni (pērles, koraļļi, aļģes, zivis); lauksaimniecība un mājlopi; apģērbi un mode; sievietēm paredzēti darbi; ceļojumi; pārtika; viesnīcu un komunālā saimniecība. Pārvalda garšu. Mēness akmens – pērle.
Čandra (vēl viens vārds – Soma) vēdiskajās tradīcijās ir vīriešu dzimuma Dēva, turklāt viņa vīrišķais aspekts ir visaugstākās kvalitātes. Mūsu dimensijā Čandras iemiesojums ir Mēness, kura numeroloģiskais simbols ir skaitlis divi (2).
Tiek uzskatīts, ka Kali-jugā uz vienu vīrieti ar spēcīgu Čandru nāk līdz 16 000 sieviešu (analogi ar Krišnu – pēdējo Višnu Avatāru –, kurš iemiesoja mīlestības un vīrišķības ideālu Kali-jugā un kam dažādos avotos piedēvē 1600, 16 000 vai 160 000 mīļāko).
Mīts par Čandru
Tolaik pastāvēja Visums, un tajā dzīvoja Čandra – lielais sieviešu elks. Tomēr viņam apnika būt vienam, un viņš nolēma “uzņemties” laulības saistības. Pie Dakšas – varenā Riši un dievu skolotāja – viņš devās pēc palīdzības. Dakšam bija 27 skaistas meitas. Čandra bija ļoti iekārojams līgavainis, tāpēc Dakša deva viņam visas 27 meitas par sievām. Tomēr bija viens nosacījums: lai neviena no viņa meitām nejustos mazāk mīlēta, Čandram katru nakti jāuzņem viena no viņām, pievēršot viņai vienādu uzmanību kā pārējām.
Un sākumā tā arī bija – Čandra mīlēja visas savas sievas vienādi, un viņas bija laimīgas. Bet laime nav mūžīga. Drīz iestājās nemiers – Čandra iemīlējās vienā no sievām, burvīgajā Rohini (sanskr. “sarkana”, “skaista”, “īpaši labvēlīga”). No tā brīža Rohini pie Čandras tika biežāk nekā pārējās. Pārējās sievas sāka greizsirdot, dusmoties un devās pie sava tēva: “Čandra netur solījumu! Viņš apmāna mūs un tevi – viņa mīlestība nav taisnīga!”
Dakša izsauca Čandru un sacīja: “Kā tu uzdrošinies aizvainot manas meitas un apmānīt mūs?! Lai tevi nolād!”
Dakša nolādēja Čandru, un tas sāka novīst, kļūstot par žēlojamu ēnu. Viņa sievas, redzot, kas noticis ar vīru, satrūcās un iežēlojās, un atkal gāja pie tēva: “Tēvs! Ko tu esi darījis ar mūsu vīru?! Atgriez viņu tādu, kāds viņš bija!”
Taču Dakša bija uzlicis īpašu lāstu – Kšajaroha, kas ir viens no Daiwikas (dievišķajiem) lāstiem. Mūsdienās tas izpaužas kā tuberkuloze vai elpošanas problēmas. (Daiwa – dievišķā iejaukšanās, ko nevar mainīt, jo tā ir spēcīgāka par Karmu – Dievs pats norāda uz cilvēku.)
Šobrīd visizplatītākais Daiwa veids ir neprāts, kas bieži ir pāreja uz zemāku dzīves formu nākamajās inkarnācijās.
Dakša jutās izmisis. Viņš bija Dēva, un Dēvu lāstus nevar atcelt – tikai pārveidot. Viņš sacīja: “Meitas, visu, ko varu, darīšu. Bet Čandra vairs nekad nebūs tāds kā agrāk.”
Dakša pildīja savu vārdu, un Čandra sāka atveseļoties. Taču lāsta sekas palika, un Čandras dzīve kļuva divdaļīga:
- laiks, kad viņš aug un kļūst spēcīgāks,
- un laiks, kad viņš vājinās un zaudē savu spēku.
Šuklapakša un Krišnapakša
Vēdiskajā astroloģijā šos divus periodus sauc:
- Šuklapakša – “gaišā puse” (kad Mēness aug),
- Krišnapakša – “tumšā puse” (kad Mēness dilst).
Tādējādi, kad Čandra aug, viņš ir Šubhagraha (labvēlīgā planēta), bet kad dilst – Pāpagraha (nelabvēlīgā planēta).
Šie parametri ir ļoti nozīmīgi, analizējot cilvēka dzimšanas brīdi. Ja cilvēks dzimis Šuklapakšā, Čandra viņam būs labvēlīga. Ja Krišnapakšā – nelabvēlīga. Visas darbības cilvēka dzīvē iedalās pēc šiem periodiem, un rezultāts ir atkarīgs no Pākšas: darbs, kas veikts Šuklapakšā, būs veiksmīgāks nekā tas, kas veikts Krišnapakšā.
Šie divi periodi ir īpaši nozīmīgi, sastādot Muhurtas horoskopu (labvēlīga laika noteikšanai).
Astronomiski:
- Šuklapakša – kad Mēness ir līdz 180° priekšā Saulei (Saule viņu “ķer”),
- Krišnapakša – kad Mēness ķer Saulei.
Mēness spēka kulminācija ir tad, kad tas atrodas opozīcijā Saulei – Pilnmēness (Pūrṇimā). Tas ir vislabvēlīgākais laiks jebkādām darbībām. Mēness spēku pilnībā zaudē tad, kad atrodas blakus Saulei – Jaunmēness (Amāvāsjā), kad Saule aizsedz Mēnesi.
Čandras sievas kā 27 Nakšatras
Mīta dziļākā jēga ir tā, ka Čandras sievas vēdiskajā tradīcijā ir sauktas par Nakšatrām. Katru dienu Čandra atrodas vienā Nakšatrā, kas ietekmē notikumus un Karmu, un ir vēl viens būtisks rādītājs Džjotišvedā.
Piemēram, ja Šani (Saturns) – Čandras mūžīgais ienaidnieks – atrodas Rohini Nakšatrā, tad pasaulē var rasties lieli satricinājumi – konflikti, karadarbība, jo Šani izposta visu skaisto, bet Rohini ir skaistuma iemiesojums.
Soma un Mēness
Himna no “Rigvēdas” desmitās Mandalas tieši sasaista Somu ar Mēnesi, pielīdzinot viņu Nakšatrām: “Tādējādi, Somas vieta ir starp visām šīm Nakšatrām.” Tomēr šāds burtisks pielīdzinājums netiek apstiprināts citviet rakstos. Tā vietā Riši Somam piedēvē īpašas iezīmes, kuras vēlākajos traktātos viennozīmīgi tiek piedēvētas Mēnesim. Jautājums par to, vai senie Riši identificēja Somu ar Mēnesi, ir daudzu diskusiju temats, kas sniedzas tālu ārpus šīs grāmatas robežām. Ir skaidrs, ka līdz “Jadžurvēdas” laikam Soma jau pilnībā saplūst ar Mēnesi neskaitāmos mītos, metaforās un epitetos.
Piemēram, “Rigvējā” Soma mistiskā veidā nonāk no debesīm (un lietus mākoņiem) un ieplūst strautos, okeānos un augos. Tādējādi viņš kļūst par dziedinošu sulu, kas ir sastopama avotos un augos. Tūkstoš gadus vēlāk “Šatapatha Brāhmaņa” šādas īpašības piedēvē Mēnesim, kurš tajā laikā jau acīmredzami aizvieto Somas tēlu (vai Somas nesēju).
Patiešām, Soma – dievu barība – ir salīdzināma ar Mēnesi: pilnmēness laikā tiek izspiesta Somas sula; turpmākajā pusmēnesī Soma iekļūst ūdenī, augos un lopos (kas lieto augus un ūdeni). Tad viņš (jajamana) šajā naktī (jaunmēnesī) iegūst Somu no liellopiem (t.i., no govs piena, jo govis dzēra ūdeni un ēda augus, kas saturēja Somu).
Šajā pašā fragmentā Soma tiek pieminēts kā Šašanka – “tas, kurš apzīmēts kā zaķis”, t.i., “mēness zaķis”.
Līdzīgi tiek interpretēta arī Somas salīdzināšana ar sēklu (retas). “Rigvējā” lūdz Somu dot savu sēklu pārim, kuram nav bērnu: “Aditi klēpī viņš (Soma) atstāj augli, pateicoties kam mēs radām bērnus un turpinām savu dzimtu.”
Soma pat piepilda Indru ar savu vīrišķo spēku (vīrišķību sēklā). “Taittirīja Brāhmaņā” Soma tiek aprakstīts arī kā Soma-retodhah – “Soma, kas izmet sēklu”. Soma-retodhah darbojas kopā ar Agni, un šajā kontekstā tiek piesaukts pēcnācēju radīšanai, bet Indra – lai dēli augtu stipri un vareni. Vēlākajās Upanišadās mēness sula tiek aprakstīta kā pienbaltas krāsas substance, līdzīga sēklai, kas nāk no spīdošā avota (Mēness) un satur piecpadsmit daļas.
Interesanti, ka “Rigvējā” ir grūti interpretējams pants, kurā runāts par Somas attiecībām ar senčiem: “Darbodamies kopā ar senču dvēselēm, tu, Soma, izplēsi debesis un zemi.” Saites starp Somu un senčiem vēlāk tiek skaidrotas (vai pamatotas) rituālā no “Jadžurvēdas”, kas tiek dēvēts par Pindapitrijaģnu (senču upuris).
Tajā (ziedotājs) piedāvā upurus gan Agni, gan Somai. Agni saņem upuri, jo viņam pienākas daļa no katra ziedojuma; bet Soma saņem savu upuri, jo viņš ir svēts tēviem (t.i., Soma ir senču dievība). Jajamana izsaka ziedojumu vārdos: “Agni, visu ziedojumu nesējam gudrajiem – Svaha! Somai, kam seko senči – Svaha!”
Šajā pašā fragmentā tiek pieminēts Soma-pitri-mat (Soma, kas seko senčiem) un Pitaraḥ-Somavantaḥ (senči Somas aizsardzībā). Mistiskā saikne starp Somu (Mēnesi) un senčiem tiek padziļināti apskatīta 28. nodaļā: Debesu ķermeņu ceļi.
Tādējādi jebkādas šaubas par to, vai Soma (burtiski vai alegoriski) ir Mēness, tiek pilnībā kliedētas vēlākajos vēdiskajos avotos. Ne mazāk svarīgi – Soma tiek oficiāli godāts kā senču dievība, kamēr Jama tiek pasludināts par viņu karali.
Zemāk redzams sens stāsts no “Taittirīja Samhitas”, kurā Soma tiek salīdzināts ar Mēnesi. Saskaņā ar šo leģendu Dakša Pradžāpati izdeva savas 27 meitas (Nakšatras) pie vīra – karaļa Somas. Vienīgais Dakšas nosacījums bija tāds, ka karalis Soma vienādā mērā pavadītu laiku ar katru sievu visa Mēness mēneša laikā. Taču, pakļāvies Roinī (ceturtā mēness Nakšatra) skaistumam un jutekliskumam, Soma visu laiku pavadīja tikai ar viņu. Pārējās sievas uzlika vīram lāstu, kura rezultātā viņš saslima ar zelta slimību (tuberkulozes limfmezglu forma) un sāka novājēt (t.i., dilst dienu pēc dienas). Ar Aditju palīdzību Soma tika izārstēts no slimības un atkal iemirdzējās naksnīgajās debesīs.
(Pradžāpati) viņas (meitas) izdeva pie karaļa Somas; no viņām viņš uzturēja attiecības (tikai) ar Roinī; dusmās viņas (atgriezās) pie tēva; tad viņš (Soma) devās viņām pakaļ un lūdza tās atgriezties; tad viņš (Pradžāpati) viņām to neļāva; viņš teica: “Zvēri, ka tu vienādā mērā pavadīsi laiku ar visām sievām: tad es tev viņas atdošu.” Soma deva šādu zvērestu, un viņš (Pradžāpati) viņas atdeva. (Taču atkal) Soma visu savu laiku pavadīja tikai ar Roinī.
Viņu pārņēma slimība – “Karaļa slimība viņu pārņēma”, kas (kā saka) kļuva par “karaļa sērgu”, proti, viņam kļuva vēl sliktāk, t.i., (cēlonis) “ļaunai slimībai”, (jo) tā kā šo lāstu viņam uzlika sievas, šī slimība (tika saukta) arī par “sievu slimību” (džajēņa). Tas, kurš šādi izprot šo slimību izcelsmi, pats nekad ar tām nesaslims.
Viņš vērsās pie viņām (sievām) ar cieņu; viņas atbildēja: “Darīsim labu visiem; tu ar mums visām būsi vienlīdzīgs.” Tad viņa sievas ziedoja Adiķjām (un tādējādi) atbrīvoja viņu no šī nedziedināmā stāvokļa. Tas, kurš saslimis ar smagu slimību, lai ziedo Adiķjām. Patiesi, tas, kurš vēršas pie Adiķjām ar savu daļu, tiks atbrīvots no šāda ļauna nedziedināma stāvokļa.
Jāpiezīmē, ka tieši Saule (personificēta kā Aditjas, Saules valdnieki-dievi) ļauj karalim Somam atkal augt. Priekšstats par to, ka Mēness atdzimst no Saules, ir sastopams arī “Aitareja Brāhmaņā”. Šajā himnā tiek stāstīts, ka jaunmēnesī Mēness tiek “apēsts” (uzsūkts) no Saules un pēc tam atkal atdzimst no tās.