Mangala pārvalda spēku un enerģiju.
Aktivitātes: darbs ar metāliem (īpaši zeltu), mehānismi un tehnika; vīriešiem paredzēti darbi; karadarbība; profesijas, kas saistītas ar karstumu un enerģētiku; darbs ar asiem priekšmetiem un ieročiem; nekustamie īpašumi; drosmīgas rīcības; kontakti ar spiegiem un zagļiem. Pārvalda redzi. Marsa akmens – sarkanais korallis.
Sanskritā vārds Mangala nozīmē “labvēlīgs”. Mūsu Visumā Mangalas iemiesojums ir planēta Marss. Tāpat kā Sūrjam un Čandram, arī Mangalam ir vismaz 108 citi vārdi, kas atklāj viņa dievišķo būtību, jo Mangals – tāpat kā citas Grahas – nav vienkārši planēta, bet Dēva (dievišķa būtne). Daži no viņa citiem vārdiem ir Kuja (Kuja), Angaraka (Angaraka), un Bhūmiputra (Bhumiputra – “Zemes dēls”; Bhūmi – zeme, Putra – dēls), kas ir ļoti nozīmīgi visā, kas saistīts ar Prithvī (Zemes) elementu.
Mīts kā radās Mangala
Ir vairākas versijas par to, kā Mangals piedzima. Viena no tām stāsta par karu starp Asuriem un Dēvām, kad Asuri uzvarēja un sāka gremdēt Zemi. Dēvas, cenšoties izglābt Zemi, radīja Varāhu (Vargha – sanskritā “cūka”), kas izglāba Zemi, pateicoties savam ožas spējam (jo tikai Zemes elements spēj izstarot smaržu – citiem pamatelementiem smarža nav raksturīga).
Saskaņā ar citu versiju, tika veikta liela Jadžņa (Yajna – upurēšanas rituāls), ko organizēja varenais Dakša. Daudz Dēvu tika ielūgti, taču viņu vidū nebija Šivas – dižā, spēcīgā, bet neparedzamā rakstura Dieva. Šivai bija viena vienīga mīļota sieva – Sati, Dakšas meita. (Kopumā Šivai bija tikai divas sievas – Sati un Uma, tomēr Uma ir Sati otrā iemiesojuma forma, jo pēc nāves un otrās atdzimšanas viņa atkal atgriezās pie Šivas kā Uma, pierādot, ka ir tā pati sieva.)
Uzzinājusi par sava tēva necienīgo attieksmi pret savu vīru, Sati ieradās pie viņa un lūdza viņu pārdomāt. Taču Dakša bija nelokāms – viņš baidījās, ka Šiva sabojās svētkus. Sati tika dziļi aizskarta, viņas dvēselē iemājojās smeldzīga sāpe. Viņas sāpes bija tik patiesas, ka viņa veica pašsadedzināšanos, apliecinot savu ciešanu dziļumu. (Vēlāk šis “Sati” princips – brīvprātīga atraitņu pašsadedzināšanās pēc vīra nāves – ilgi saglabājās Indijā līdz to aizliedza britu kolonisti.)
Kad Šiva uzzināja par notikušo, viņu pārņēma nevaldāmas dusmas. No viņa prāta dzima atriebība. Ar vienu domu viņš radīja briesmīgo Vīrabhadru (Virabhadra). Vīrabhadrai nebija nekā mīļāka par asinīm, vardarbību un kaušanu…
Dakšas Jadžņa bija pilnā plaukumā, viesi svinēja. Bet tad ieradās Vīrabhadra un pārtrauca šo svinību gaitu. Viņš nokāva visus, kas tur bija, nocirta Dakšam galvu un atnesa to Šivam. Visi Dēvas ar Dakšu priekšgalā atzina savu vainu, un dižais Šiva viņiem piedeva.
Taču pēc visa notikušā Vīrabhadra – nevaldāms briesmonis – joprojām pastāvēja un alkaini ilgojās pēc asinīm. Tāpēc Šiva viņu pārvērta par Grahu – par Mangalu. Un tā Vīrabhadra kļuva par visasiņaināko no visām Grahām mūsu Visumā.
Šis mīts ir iemesls, kāpēc Mangals tiek uzskatīts par Grahu, kas piedalās visos cilvēka dzīves asinsizliešanas procesos. Lai kur atrastos Mangals, tur būs asinis, un jebkādi notikumi, kas saistīti ar Mangalu, norisināsies ar vardarbības, agresijas vai konfliktu pazīmēm.
Savukārt pirmais mīts par Bhūmiputru – Zemes dēlu – uzsver viņa saistību ar Prithvī elementu un visiem nekustamajiem objektiem, kas ir saistīti ar Zemi (īpašumi, ēkas, zemes īpašumi utt.).