Sūrja pārvalda garu.
Aktivitātes: darbs ar augļkokiem, mantru atkārtošana, azartspēles, krāpšana; darbs ar metāliem, vilnu, ārstniecības līdzekļiem; svarīgu personu apkalpošana. Pārvalda acis – redzi. Saules akmens – rubīns.
Sūrjas iemiesojums ir zvaigzne Saule. Vēdiskajās zināšanās Sūrjas numeroloģiskais simbols ir vieninieks (1), kas simbolizē visu sākumu sākumu. Sūrja ir cilvēka dvēseles Karaka (sanskritā vārds “Karaka” nozīmē “simbols”). Un vieta, kur cilvēka Džanma-Kundalī (dzimšanas kartē) atrodas Sūrja, ir vieta, kur atrodas viņa dvēsele. Sūrja ir viena no galvenajām, svarīgākajām Grahām (planētām), trešā nozīmīgākā figūra Džjotiš-vedā (vēdiskajā astroloģijā): pirmā ir Lagna (ascendents) – neatkarīgi no planētas, otrā – zīme, kurā atrodas Čandra (Mēness).
Mīts par Sūrju
Reiz, sen senos laikos, norisinājās tūkstošgades karš starp Dēvām (dieviem) un Asuriem (dēmoniem). Viņi karoja un turpina karot nepārtraukti, jo iemieso divus pretējus sākumus, kam nav vietas vienā pasaulē – šajā nepilnīgajā pasaulē. Un pienāca laiks, kad Asuri sāka gūt virsroku. Asuri uzvarēja, virzījās uz priekšu, un Dēvām kļuva smagi. Tajā laikā dzīvoja varens Riši vārdā Kašjana (Kashyapa), otrais Brahmas dzimtas pārstāvis pēc Marīči (Marichi). Viņam bija sieva Aditi – dievu māte.
Kad Dēvas bija ielenktas no visām pusēm, Kašjana un Aditi sāka domāt, kā tikt galā ar ļaunajiem Asuriem. Viņi saprata – tikai Sūrja var palīdzēt. Bet Sūrja pastāvēja tikai citā pasaulē, citā dimensijā un nevarēja palīdzēt no turienes. Tāpēc Kašjana un Aditi devās pie Brahmas un lūdza viņa palīdzību. Brahma palīdzēja, un pēc kāda laika Kašjanam un Aditi piedzima dēls – Sūrja. Tā bija liela prieka diena…
Kad Sūrja pieauga, viņš viegli sakāva visus Asurus. Bet drīz vien Sūrjam kļuva garlaicīgi, un viņš nolēma precēties. Ilgi nedomādams, viņš devās pie Višvakarmana (Vishvakarman) – Visuma dižākā arhitekta – un lūdza viņa meitas Sanžņas (Sanjna) roku. Višvakarmans piekrita, un Sanžņa kļuva par viņa sievu. Laikam ejot, viņiem piedzima bērni: Vivasvata Manu (cilvēces ciltstēvs), Jama (nāves dievs) un Jamna.
Bet Sanžņai bija grūti – Sūrja bija pārāk karsts un egoistisks (jo Sūrja ir arī cilvēka ego Karaka – simbols, un no tā laika visi, kuriem Sūrja atrodas Lagnā, tiek uzskatīti par ļoti egoistiskiem, un viņiem bieži ir problēmas personiskajā dzīvē. Jo tuvāk Sūrja Lagnai Džanma-Kundalī, jo izteiktāka ir cilvēka tendence sekot tikai savām interesēm un mērķiem, jo lielāks egoisms. Kopumā jebkura Rāši (zīme) tiek pilnībā “sadedzināta”, ja tajā atrodas Sūrja, jo viņa gaisma un ego ir tik intensīvi).
Sanžņa to nespēja izturēt un vēlējās aiziet, taču saskaņā ar Manu likumiem viņa nevarēja pamest vīru. Tāpēc viņa izdomāja viltīgu risinājumu – radīja savu ēnu – Čaju (Chaya), pilnīgu savu kopiju pēc tēla un līdzības. Pirms aiziešanas viņa pavēlēja: “Tu, Čaja, paliec šeit ar Sūrju. Dari visu, kas pienākas uzticīgai un paklausīgai sievai, un nekādā gadījumā neizdod mani.”
Uz to Čaja atbildēja: “Jā, es palikšu un klusēšu. Bet uz mani gulstas lāsts – ja kāds mani satvers aiz matiem un ar seju iespers pret galdu, es nevarēšu melot – patiesība iznāks ārā.”
Tā Sanžņa aizgāja, un Sūrja, nepamanot maiņu, dzīvoja kopā ar Čaju kā ar savu īsto sievu. Laiks ritēja, piedzima jauni bērni: Savarni Manu, Tapatī un Šaniščarja (Šani – Saturns).
Kad Čaja ieguva savus bērnus, viņa sāka mazāk uzmanības pievērst Sanžņas bērniem. Kādu dienu Jama piegāja pie viņas ar lūgumu, bet tika ignorēts. Apvainojies, viņš sacēla traci. Tad Čaja pagriezās pret viņu un iesaucās: “Lai tu nomirsti, lai tev kājas nokalst!”
Lāsts bija tik spēcīgs, ka to pilnībā atcelt nevarēja. Jamam kājas nokalta, un pat Sūrja nevarēja to pilnībā novērst – Jama visu mūžu palika klibs (tāpēc viņam vienmēr ir ātrs vēstnesis – Ketu).
Sūrjam radās aizdomas – īsta māte tā nekad nerīkotos. Un, lai cik talantīga māksliniece bija Sanžņa, Sūrja savā spožumā saskatīja neatbilstības. Viņš satvēra Čaju aiz matiem un ar spēku trieca viņas galvu pret galdu. Čaja nespēja pretoties un atklāja visu patiesību – kur ir īstā sieva. (Tāpēc visiem, kuriem Lagna ir kopā ar Sūrju, ir problēmas ar matiem: vīrieši ātri kļūst plikpauraini, bet sievietēm ir skaisti, spilgti mati.)
Tad Sūrja skrēja pie Višvakarmana un kliedza: “Kur ir mana sieva – Sanžņa?!”
Višvakarmans atbildēja: “Tu, ak Sūrja, esi karsts, impulsīvs un egoistisks. Sanžņai bija grūti ar tevi sadzīvot. Bet es tev palīdzēšu.”
Višvakarmans paņēma savu kaltu un “pārtaisīja” Sūrju – samazināja viņa ego un karstumu. Bet Sūrja turpināja: “Paldies, Višva, bet kur ir mana sieva?”
Višvakarmans teica: “Sanžņa, pārvērtusies par ķēvi, devās ceļojumā pa Visumu, jo ļoti ilgojās pēc mājām.”
Tad Sūrja pieņēma stalta zirga formu un devās ceļojumā pa Visumu. Viņš atrada Sanžņu un, ilgojoties pēc viņas, pavadīja ar viņu neskaitāmas stundas. Tā piedzima Ašvini (dvīņi Ašvini) – Dēvu ārsti, kuri pārspēja visus dziedināšanas mākslā.
Taču lielais karš starp Dēvām un Asuriem turpinājās…
Mīta morāle:
Sūrja ir tā Graha (planēta), kas spēj tikt galā ar Asuriem – mūsu dzīves trūkumiem. Sūrjas konfigurācija cilvēka Džanma-Kundalī parāda viņa iespēju mainīt sevi, savu iekšējo pasauli un līdz ar to arī visu apkārtējo vidi un dzīvi.
Sūrja ir Kruragraha – sanskritā tas nozīmē “nežēlīgs dievs”. Visi notikumi dzīvē, kuros Sūrjai ir tieša loma, notiks saskaņā ar skarbiem scenārijiem. Sūrja ir nežēlīgs, bet taisnīgs – galu galā viņa radikālie soļi dzīvē ved tikai uz labu. Sūrja ir prasīga un dažkārt nežēlīga Graha, grūti uztverama un saprotama, bet tas ir tāpēc, ka viņš vienmēr zina labāk – kā un kāpēc ir jārīkojas, un no kā jāatsakās.