Dziedinošais mīts

Redzot, kā mūsu dienās neveselīgā masu pasaules uztvere izplatās ar ļaundabīga audzēja nežēlību, daži no mums ir sākuši meklēt veselīgu aizvietojumu agonējošajiem simboliem. Daudzi dedzīgi metušies “īsceļu” meklējumos, nenojaušot, kādi draudi var slēpties nepieredzējušam cilvēkam, ja viņš ķeras pie tādām “ātrdarbīgām” tehnikām kā, piemēram, “transčanelings”. Citi sludina atgriešanos pie agra kristietības morālajām vērtībām, kas gan diez vai ir iespējams, jo tās formas un saturs, ko šobrīd ieguvuši kristīgās dogmas kultūras elementi, nav savienojami ar senās ēras vērtībām. Vienīgais izejas ceļš – aizgūt tradīcijas no tiem tautu kopumiem, kuri spējuši tās saglabāt līdz mūsdienām, jo globalizācija šobrīd atvērusi agrāk neticamas iespējas kultūras apmaiņai. Diemžēl šādu tautu kļūst arvien mazāk. Padodoties patēriņa kultūras ietekmei, kas radusies Rietumos, bet jau ieguvusi globālus apmērus, daudzas tradicionālas sabiedrības pakāpeniski atmet savus senos uzskatus, kas satur dzīvu gudrību. Labākajā gadījumā “jaunā” kultūra palīdz saglabāt šajās sabiedrībās nedzīvus rituālus un paražas, kas zaudējušas savu patieso būtību, bet sliktākajā – atņem pat šo maskarādi. Taču atšķirība nav nemaz tik liela: formāli pareiza svētā dejas izpilde bez tajā ieliktās dzīvas gudrības diez vai spēs atdzīvināt kultūru, lai cik daudz tūristu tā piesaistītu. Mūsu pašas kultūrā kādreiz svētie rituāli sen jau kļuvuši par laicīgiem – pietiek paskatīties, par ko mēs esam pārvērtuši Ziemassvētkus vai Lieldienas.

Mītus nav iespējams “pārstādīt” no vienas kultūras uz citu piespiedu kārtā, masveidīgi; tāpat nevar nekritiski pieņemt visas svešas dzīvas tradīcijas. Nebūt ne visas tradīcijas ir vērts atdzīvināt. Asiņainā acteku kultūra ar tās cilvēku upurēšanu – ir piemērs mantojumam, kam, visticamāk, labāk palikt mirušam. Mums jāatveras tikai veselīgām, dzīvību apliecinošām tradīcijām, kuru dzīvā gudrība var palīdzēt mums kļūt “dzīvākiem” un “gudrākiem”. Cilvēce vēl nav aizmirsusi tās patiesi kultūras “augi”, kas izauguši uz kopējā “mitoloģiskā komposta” kaudzes senos laikos, bet joprojām nes augļus ar izsmalcinātu garšu un dziednieciskām īpašībām. Tāpat kā materiālā Daba tiecas uz izdzīvošanu, veidojot dažādas DNS kombinācijas, arī Mīta Daba tiecas uz savas dzīvas gudrības saglabāšanu un vairošanu. Un tāpat kā vienas pasaules daļas flora un fauna spēj veiksmīgi iesakņoties citā kontinentā, arī mīti, kas radušies vienā kultūras augsnē, var tikt “pārstādīti” citā un, krustojoties ar vietējām tradīcijām, veidot neparedzami izteiksmīgus hibrīdus – daži no tiem var arī uzplaukt. Iespējams, šie jaunie gudrības “atvases” mums neuzdāvinās to, ko reiz zaudējām, taču daži no tiem var veiksmīgi iesakņoties mūsu kolektīvās mitoloģijas kokā un nest sulīgus augļus.

Viens no potenciālajiem šādu “atvašu” avotiem ir Indija, jo Indijas gara raksturīgā iezīme ir spēja savienot daudzus, reizēm pretrunīgus, “dabas dotības” aspektus vienotā daudzdimensionālā substancē. Lielākā daļa Indijas pamatmītu sākotnēji ir paredzēti, lai nodotu zināšanas par kosmoloģiju un medicīnu, priekšstatus par arhetipiem un sociāli-kultūras normām, kā arī garīgi-mistisko mācību elementus tiem, kas spēj tos izmantot. Taču pat ja jūs tos nevarat pilnībā izprast, tādi dziedinoši stāsti kā “Saturna diženums” sniegs jums drošu aizsardzību pret patoloģiskā mīta postošajiem maldiem – ar noteikumu, ka atvērsiet tiem savu sirdi.

Mīts nevar ienākt jūsu dvēselē, ja ierasti no tā norobežojaties ar intelektuālu analīzi. Ja jūs centīsieties racionāli izskaidrot savu saskarsmes pieredzi ar mītu, miers un pārliecība nāks uz īsu mirkli un neiekļūs dziļāk jūsu apziņas līmenī. Tikai tad, ja jūs uzdrīkstēsieties pilnībā iegrimt mītiskajā realitātē, jums pavērsies iespēja atgriezties pie tās pirmavota – nonākt tajā teritorijā, kur, iespējams, slēpjas jūsu veseluma noslēpums. Mēģināt izprast mītu, neļaujot tam vispirms iespiesties jūsu būtības dziļumos un uzrunāt jūsu dvēseli, ir tas pats, kas mēģināt tulkot sapni, kas jums vēl nav rādījies. Dabiskais lietu kārtības ritms prasa, lai pieredzes sajūta nāk pirms tās izpratnes; tieši tāpēc iesācēji ir daudz atvērtāki mītam – jo mazāk jūs zināt, jo vieglāk jums atvērties jaunajam. Atsakoties no visāda prātošanas un atveroties mītam kā nevainīgs bērns atveras apkārtējai pasaulei, jūs ļaujat mītam ienākt sevī. Ja vēlaties, lai mīts paveic savu darbu, jums jāsamazina prāta kontrole un jāatdod sevi mītam, tāpat kā to bija spiests izdarīt mūsu stāsta galvenais varonis – karalis Vikramaditja. Tiklīdz jūs to apgūsiet, pati Visums kļūs par jūsu skolotāju.

Tā kā lielākoties mēs esam mācīti novērtēt tikai to pieredzi, ko apzinātais prāts spēj izprast, viss pārējais mūsos rada bailes: prāts vienmēr izjūt apdraudējumu, kad kaut kas iziet ārpus tā kontroles. Mēģiniet mīkstināt šīs bailes, ļaujiet savam prātam pierast. Iztēlojieties, ka esat briedis mežā, bet mīts – netālu parādījies gudrs sirmgalvis. Tuvojieties viņam uzmanīgi, lai vajadzības gadījumā spētu atkāpties. Nesteidziniet savu intelektu, dodiet tam pietiekami daudz laika, lai tas varētu nodot daļu savu pilnvaru intuīcijai. Un, kad jūs beidzot ieraudzīsiet, ka mīta sirds ir caurspīdīga, bet tā maigums un līdzcietība ir bezgalīga, jūs mierīgi varēsiet noliekt galvu uz tā ceļiem. Vienkārši uzsūciet katru sajūtu, kas nāk pie jums – un jūs atklāsiet, ka ienākat mītā instinktīvi un dabiski, bez jebkādas piepūles no savas puses. Bet pirms noņemat aizsargbarjeru, noteikti pārliecinieties, ka neesat pakļauti kādu kulta spēku ietekmei. Tas jums dos pārliecību, ka stāsts par Saturnu jūs nepārpildīs ar astroloģiskiem māņticības murgiem un nepārvērtīs par zombiju, kurš ar sajūsmu atdod naudu krāpniekiem.

“Saturna diženums” ir dzīvību apliecinoša leģenda – tā sniedz veselīgus priekšstatus par cilvēku, kosmosu un to savstarpējo mijiedarbību – un šie priekšstati spēj iedziļināties līdz pat apziņas dziļumiem tiem, kas tai atveras. Lasot vai klausoties šo stāstu, centieties uztvert to vienotības un esības veseluma sajūtu, ko tas jūsos raisa. Labi ārsti un astrologi jau visā pasaulē izmanto stāstījuma dziedinošo spēku, un stāsti, kurus dod priekšroku ājurvēda (tradicionālā indiešu medicīna) un džjotiša (tradicionālā indiešu astroloģija), pirmkārt, palīdz atjaunot veselu pasaules uztveri tiem, kuru apziņa pieradusi darboties vienvirzienā. Iegūstot šo iekšējo visaptverošās vienotības sajūtu, jūs sajutīsiet, kā tā sāk izpausties jūsos un ietekmēt visu jūsu dzīvi.

Džjotiša (Vēdiskā astroloģija)

Tātad, tā vietā, lai minētu, kas īsti ir Saturns un kāpēc tam piešķir tik lielu nozīmi, vienkārši ļaujiet mītam darīt savu darbu: Saturns ietekmēs jūs neatkarīgi no tā, cik daudz par viņu zināt. Ziniet tomēr, ka Saturns ir pati svarīgākā figūra tajā Realitātes izpratnes sistēmā, kas mums pazīstama kā džjotiša, t.i., indiešu astroloģijā. Džjotiša nav vienkārši sauss, matemātiski sakārtots pareģošanas metožu kopums. Tā ir dzīva stāstījuma forma, kas ieausta to cilvēku dzīves audeklā, kuriem tiek sniegtas astroloģiskās interpretācijas un prognozes. Džjotiša sistēma radusies uz Vedangu pamata — palīgzināšanu kopuma, kas radīts, lai pareizi lietotu Vedas — senās Indijas gudrības krātuvi, kas sastāv no četriem svētiem rakstu krājumiem. Vedas tika apkopotas pirms daudziem gadsimtiem. Kopš tā laika un līdz pat šodienai šie svētie himni tiek rūpīgi glabāti priesteru aprindās bez jebkādām izmaiņām.

Vedu himnus nav izdomājuši cilvēki. Tie tika uztverti vai “ieraudzīti” kā Realitātes izpausmes iedvesmoto redzētāju — riši (burtiski – “gaišreģi”) — meditācijās. Kopš neatminamiem laikiem Indijā tika uzskatīts, ka vienīgā patiesā “substance” Visumā, kas pastāvējusi pirms pasaules radīšanas, piešķir dzīvību visam esošajam un arī turpinās pastāvēt pēc izpaustās pasaules bojāejas, ir viendabīgais “Gars”, kas atrodas ārpus laika, telpas un cēloņsakarību. Šo kosmisko dvēseli sauc arī par paramatmu vai purušu – Absolūtu, universālo Realitāti, neierobežotu un nenoteiktu “pamata esību”, no kuras izplūst visas citas realitātes. Tā ir visu zināšanu avots un visu iespēju potenciāls. Vēdiskie himni ir iedvesmotas šīs Absolūtās Realitātes izpausmes, kā tās “ieraudzīja” riši; uz šo atklāsmju pamata ir izaugušas visas indiešu vidjas (dzīvās gudrības formas, tostarp ājurvēda un džjotiša). Katru vidju uzskata par dievieti, mūzu, kas pieprasa pacietīgu un neatlaidīgu pielūgsmi no saviem skolniekiem, līdz starp viņiem un šīs mūzas būtību izveidojas savstarpējas attiecības un piederība. Tad tiek pacelta noslēpuma plīvura mala un skolniekam atklājas izpratne. Kamēr mūza nav pārņēmusi jūs pilnībā, jūs neiegūsiet šo gudrību.

Džjotiša ir viena no sādhanas (garīgās prakses) formām, ceļš uz Džjotir Vidju (“Gaismas Zināšanu”) un vispārējās Realitātes izzināšanu caur Deviņām Planētām. Būtiska šīs sādhanas daļa ir planētu mīts. Lielākā daļa no mums “zina”, ka deviņas planētas – Merkurs, Venera, Zeme, Marss, Jupiters, Saturns, Urāns, Neptūns un Plutons – riņķo ap Sauli. No Saules skatpunkta tas ir pareizi. Taču no Zemes viedokļa ir acīmredzams, ka Saule riņķo ap Zemi. Slavenais fiziķis Ernsts Mahs reiz sacīja, ka saskaņā ar relativitātes principu nav iemesla pieņemt kādu no šiem skatpunktiem par vienīgo pareizo. Mēs varam izvēlēties to, kurš mums konkrētajā gadījumā ir ērtāks un piemērotāks. Tā kā šajā gadījumā mūs vairāk interesē, kā planētas ietekmē mūs, nevis otrādi (lai gan arī šāda iedarbība pastāv), ir lietderīgāk un noderīgāk skatīt debesis no mūsu cilvēka pozīcijas, no zemes novērotāja skatu punkta. No Zemes ar neapbruņotu aci ir redzamas piecas planētas: Merkurs, Venera, Marss, Jupiters un Saturns. Pievienojot tām Sauli un Mēnesi – divus debesu spīdekļus, no kuriem viens šķietami riņķo ap Zemi, bet otrs patiešām to dara – iegūstam tās pašas septiņas “planētas”, kuras sāka izšķirt gandrīz visas senās civilizācijas jau pirms 1500. gada p.m.ē.

Katra no šīm “planētām” pārvalda vienu no nedēļas dienām:
Svētdiena — Saule
Pirmdiena — Mēness
Otrdiena — Marss
Trešdiena — Merkurs
Ceturtdiena — Jupiters
Piektdiena — Venera
Sestdiena — Saturns

Nav zināms, vai septiņu dienu nedēļa tika lietota Vēdu laikmetā, taču džjotiša to pieņēma labprāt. Ņemot vērā, ka numeroloģijā skaitlim septiņi ir īpaša nozīme (piemēram, septiņas notis mūzikas gammā, septiņas varavīksnes krāsas vai “septiņi Apokalipses zīmogi”), šāds planētu skaits astrologiem šķita pilnībā pietiekams gadsimtiem ilgi. Tomēr vismaz pirms piecpadsmit gadsimtiem Indijā pie planētām tika pieskaitīti vēl divi “debesu ķermeņi”. Tie bija Rāhu un Ketu – tā sauktie Mēness mezgli, divi punkti, kur Mēness orbītas plakne krustojas ar ekliptiku (plakni, kurā Zeme riņķo ap Sauli). Rāhu un Ketu nav materiāli objekti, tos nevar ieraudzīt. Taču šie punkti, kuros notiek Saules un Mēness aptumsumi, tomēr ietekmē mūs. Ar Rāhu un Ketu pievienošanu planētu skaits pieauga līdz deviņām: tie tagad līdzinās varavīksnes septiņām krāsām, kas izvietotas starp cilvēka acij neredzamo infrasarkano un ultravioletās gaismas spektru. Starp citu, mūsu decimālajā skaitīšanas sistēmā arī izmanto deviņus ciparus. Deviņas Planētas simbolizē, saskaņā ar numeroloģiju, visu iespējamo iespēju kopumu Visumā.

Gadsimtiem ilgi indiešu astrologi ir pārliecinājušies, ka vislielākā, visspēcīgākā un visbīstamākā no Deviņām Planētām ir Saturns, un lielu daļu sava laika un pūļu viņi veltījuši, meklējot metodes, kas palīdz cilvēkam mazināt Saturna nelabvēlīgās ietekmes sekas.

Viens no šādiem glābjošajiem līdzekļiem ir dzīvais mīts “Saturna Diženums”, kurš tūlīt sāksies arī jūsu personīgajā “tagadnē”.

Kā lietot “Saturna Diženumu”

Ja jūs vēlaties, lai “Saturna Diženums” jums sniegtu dziedinošu iedarbību, atvēliet šīs grāmatas lasīšanai tādu vietu un laiku, kas jums pašiem būtu svēti. Saturns dzīvo mītiskajā laikā un telpā, un, ja jūs vēlaties tuvoties viņam, jums būs jānonāk turpat. Lai to izdarītu, jums īslaicīgi būs jāpamet ikdienišķais laika-telpas rāmis. Ja nepieciešams, varat izmantot kādu citu svētu vietu, piemēram, baznīcu vai templi, taču vislabāk ir, ja šī svētā vieta ir jūsu pašu radīta: tas, kas vienam ir svēts, citam var nebūt. Šādu vietu var izveidot arī mājās (jebkur — pat vannasistabā); vienīgais nosacījums — lai tur būtu miers. Izmēram nav nozīmes, pietiek ar vienu istabas stūri, ja vien jūs netraucē. No šīs telpas izņemiet visu, kas atgādina par ikdienas rutīnu, un novietojiet tur priekšmetus, kas jums ir svēti (sveci, eļļas lampiņu vai, piemēram, zvaniņu). Ja jūs nedēļām ilgi sēdēsiet vienā un tajā pašā vietā meditācijā vai lūgšanā, tā piesūksies ar attiecīgajām vibrācijām, un jūs ar laiku jutīsiet, ka vienkārši esot šajā vietā kļūstat mierīgi un koncentrēti.

Izvēlieties tādu diennakts laiku, kad neviens jūs netraucēs; lasīšanas laikā centieties pilnībā norobežoties no pasaulīgiem traucēkļiem (izslēdziet radio un televizoru; izslēdziet tālruni vai uzlieciet automātisko atbildētāju; ja nepieciešams, piekariniet pie durvīm zīmīti ar lūgumu netraucēt). Centieties lasīt vienā un tajā pašā laikā; vēlams vienmēr sēsties ar seju vienā un tajā pašā virzienā. Ja iespējams, pirms lasīšanas izpeldieties vai vismaz nomazgājiet rokas, seju un pēdas. Aizdedziet sveci vai lampiņu. Piepildiet telpu ar vīraka smaržu. Ja jums ir ziedi, arī tie būs vietā. Pirms lasīšanas novietojiet sev priekšā kādu saldumu. Šī garduma molekulas uzņems daļu no vibrācijām, kas rodas jums mijiedarbojoties ar grāmatu. Kad lasīšanu pabeigsiet un apēdīsiet šo našķi, šīs vibrācijas ieplūdīs jūsu ķermenī un pakāpeniski sāks pārveidot jūsu apziņu no iekšienes.

Ļoti svarīga ir skaņa. Vārda skanējums ietver to tā nozīmes daļu, kas atrodas ārpus apzinātā prāta robežām. Vārdu uztveršana tikai kā intelektuālu formu iznīcina to dziļo nozīmju vibrācijas, ko tie nes, kad tiek izrunāti. Tiem, kuriem ir “ausis”, būs vērtīgāk klausīties šo stāstu vai lasīt to skaļi kādam citam. Pat ja lasāt to sev, centieties izrunāt vārdus iekšējā balsī. Pievērsiet uzmanību visiem vārdiem, arī īpašvārdiem. Nemēģiniet tos iegaumēt, bet gan sajust. Analizēt varēsiet vēlāk, pēc tam, kad būsiet šo stāstu “izjutis” pilnībā. Ienāciet tajā un ļaujiet tam ienākt jūsos.

Darbs ar dziedinošu mītu ir līdzīgs citām dziedināšanas praksēm, kas sastopamas dažādu tautu tradīcijās – piemēram, tvaika vigvami indiāņiem vai ajūrvēdas attīrīšanas procedūras, kas kopumā saucamas par pančakarmu. Katra šāda prakse sākas ar sagatavošanās posmu (sanskritā pūrvakarma) – gatavošanos galvenajam procesam. Tad seko pati procedūra (pradhānakarma), kurai jānoved pie sava veida katarses, dziļas attīrīšanās. Fiziskās attīrīšanās ziņā ajūrvēdas prakses, iespējams, ir efektīvākas nekā “Saturna Diženuma” lasīšana, kas galvenokārt vērsta uz emocionāli-garīgās katarses sasniegšanu. Tomēr, ja šim posmam sagatavoties pienācīgi, mīts noteikti parādīs savas dziedinošās īpašības. Noslēdzošais posms ir paščatkarmas stadija, kuras mērķis ir atjaunot veselumu un sniegt atjaunošanos. Arī šī grāmata ir sadalīta trīs daļās. Ievads palīdzēs jums sagatavoties mīta uztverei; lasīšana būs galvenais posms; bet grāmatas noslēgums palīdzēs jums izprast izlasīto un atrast tam vislabāko praktisko pielietojumu.

Sākot lasīt šo leģendu, jūs uzņematies atbildību nodot to tālāk citiem. Šī grāmata ir mans veids, kā nodot jums tajā ietverto zināšanu. A. K. Rāmanudžans savas grāmatas “Indijas tautas pasakas” priekšvārdā rakstīja:

“Vārdiem un stāstiem ir ne tikai svars, tiem ir arī savas vēlmes un kaislības; tie var mainīt veidolu un atriebties tiem, kas tos nenodod tālāk… Tie dzīvo tikai tad, ja tiek nodoti tālāk, pretējā gadījumā tie nosmok un mirst. Tāpēc arī rodas tādas grāmatas kā šī. Ja tu zini kādu dzīvu stāstu, tev ir atbildība to nodot tālāk – ne tikai citiem, bet arī pašam stāstam… Stāsti nedrīkst palikt guļam uz vietas. Tāpat kā viss dzīvais, arī tie prasa kustību. Bet tas, kurš tos iesloga, riskē izpelnīties viņu nemieru.”
(Rāmanudžans, 1991, xxx–xxxi)

Tālāk Rāmanudžans stāsta par kādu cilvēku no gondu cilts, kurš zināja četras leģendas, bet bija pārāk slinks, lai tās stāstītu tālāk. Vienu nakti, kamēr visa cilts gulēja, leģendas izlīda no viņa vēdera, apsēdās uz viņa krūtīm un, savā starpā padomājušas, nolēma viņu nogalināt, jo viņš tās nav stāstījis tālāk. Slincs vīrs izdzīvoja tikai pateicoties savam kalpam, kurš vēlējās iegūt šīs leģendas sev, paklausījās viņu sazvērestībā un to izjauca. Citviet stāstīts par dziesmu, ko kāda sieviete nekad nedziedāja, un par leģendu, ko viņa nevienam nestāstīja. Kādudien, kamēr sieviete gulēja, tās izgāja no viņas mutes un pārvērtās par vīrieša mēteli un zābakiem, izraisot vīra nekontrolējamas greizsirdības lēkmi.

Tātad – ne visi dzīvie stāsti ir nekaitīgi. Taču “Saturna Diženums” ir pilnībā labsirdīgs gars, īsts līdzcietības eņģelis, kas sniedz savu palīdzību un atbalstu pilnīgi visiem. Kāds varbūt domās, ka šī grāmata pie viņa nonākusi nejauši. Taču esmu pārliecināts, ka tā bija jūsu likteņa iepriekš noteikta sastapšanās. Šis stāsts pats jūs ir izvēlējies. Es to satiku Bombajā 1980. gadā – un kopš tā laika mēs neesam šķīrušies. Motīvi, kas mani rosināja uz darbu pie šīs grāmatas, no vienas puses bija egoistiski, jo cerēju ar šo rīcību izlīdzināties ar Saturnu; bet no otras puses – arī altruistiski, jo es cerēju un joprojām ceru, ka citi cilvēki, izlasot šo grāmatu, iemācīsies pielabināties Saturnam un sāks dzīvot laimīgāk. Patiesi mītiskās realitātes cienītāji nevar vienaldzīgi paiet garām tai gudrībai, ko šis stāsts nes sevī. Viņi par to raksta un runā ar mīlestību un iedvesmu, viņi vienmēr vēlas ar to dalīties ar domubiedriem. Iespējams, jūs nevēlēsieties šo leģendu pieņemt sevī tik dziļi kā es – jo tas prasītu dalīties ar tai savās asinīs. Varbūt jums vienkārši ir ziņkārība vai jūs cerat, ka šī grāmata palīdzēs jums mazināt ciešanas. Es domāju, tā būs īpaši vērtīga tiem, kas jūtas nelaimīgi. Bet lai kāds arī būtu jūsu nolūks, es lūdzu jūs – noskaņojieties lasīšanai pienācīgi, izveidojiet šim procesam svētu telpu, laiku un noskaņu, un pēc tam – nododieties tā varai. Lai jūs nesatrauc, kas būs tālāk. Jo pilnīgāk jūs atvērsieties šai leģendai, jo dziļāk tā ies jūsos un jo bagātāka kļūs jūsu dzīve.

Saturns / Šani

Reiz kāds karalis aicināja tirgotājus no visas savas valsts uz lielu amatniecības gadatirgu, solot, ka iegādāsies visas preces, kuras paliks neizpirktas. Kāds kalējs atnesa uz gadatirgu Saturna dzelzs statuju. Tā kā neviens to nepirka, karaļa kalpi bija spiesti to iegādāties un nogādāt pilī. Tajā naktī karalis sapnī redzēja, kā no viņa ķermeņa atdalās spožs sievietes tēls – acīmredzami dieviete. “Kas tu esi?” – satraukts jautāja karalis. “Es esmu Lakšmī, bagātības un pārticības dieviete,” – atbildēja tēls. – “Es nevaru palikt tur, kur atrodas Saturns.” Karalis viņu godināja, taču necentās aizturēt, un dieviete viņu atstāja.

Pēc tam parādījās vīrieša tēls. Tas bija Labklājība (vaibhava), kas nevar uzturēties tur, kur nav pārticības. Arī viņu karalis neaizkavēja. Pēc kārtas viņu pameta Taisnīgums (dharma), Drosme (dhairja), Līdzcietība (dayā), Piedošana (kšamā) un neskaitāmas citas tikumi. Bet, kad beidzot gatavojās aiziet Patiesība (satja), karalis metās pie viņas kājām un cieši tās satvēra. Viņš sauca pēc viņas: “Visus šos gadus es tev neesmu nodevies, un tu nevari mani pamest tieši tagad!”

Visi karaļa tikumi gaidīja aiz durvīm, kad viņiem pievienosies Patiesība, lai kopā dotos meklēt jaunu mājvietu. Viņi gaidīja ilgi, taču Satja neatnāca. Beidzot Taisnīgums teica: “Man jāatgriežas. Es nevaru pastāvēt bez Patiesības.” Un viņš atgriezās pie karaļa. Aiz viņa atgriezās arī pārējie tikumi, cits pēc cita. Pēdējā atgriezās Lakšmī. Viņa sacīja: “Mēs esam atgriezušās pateicoties tavai mīlestībai pret Patiesību. Mēs nespējām tai pretoties. Cilvēks, kas tik uzticīgi kalpo Patiesībai kā tu, nekad nebūs nelaimīgs.”

Starp daudzajiem stāstiem par Saturnu ir arī stāsts par kādu princīti un viņa draugu, kuri kopā veica rituālus Saturnam, pildot doto solījumu. Reiz princīša draugs saņēma daudz zelta un piedāvāja daļu arī viņam. Taču princis atteicās, sacīdams, ka viņam pašam jāizpelnas sava nākotne. Viņš turpināja izpildīt savu solījumu – un beigās, ar dievišķo spēku palīdzību, atguva savu karaļvalsti un apprecēja gandharvas (debesu mūziķa) meitu. Citā šī stāsta versijā Saturns parādās jājot uz bifeļa (parasti bifeļa mugurā attēlo nāves dievu Jamu), lai pārbaudītu divus zēnus. Saturns paslēpjas pippalas koka lapotnē un vienam no zēniem uzdāvina zeltu. Otrs zēns Saturnam izstāsta stāstu par Pippaladu un nosauc Saturnu par “Lēno dievību”. Saturns atbild: “Tu esi mana skolotāja māceklis,” – t.i., zēns ir izturējis pārbaudījumu.

Stāstā par Pippaladu ir viens no skaidrojumiem, kāpēc Saturns ir klibs un lēns. Kad Saturns apgrūtināja Pippaladas tēva dzīvi ar slimībām un trūkumu, jaunais Pippalada nolēma atriebties. Viņš sāka rāpties augšup pa pippalas koka stumbru pie Jamunas upes, kura zaros atradās Saturns. Saturns aizlaidās debesīs, taču Pippalada viņam sekoja un, noķēris, salauza viņam abas kājas. Dievs Šiva aizturēja jaunekļa roku un neļāva viņam nogalināt Saturnu, un tad Pippalada izsaucās: “Labi, lai dzīvo. Bet tagad visi viņu sauks par Manda — “Lēno”!” Cits leģendas variants, kas skaidro Saturna klibumu, atrodams “Rāmājanā” — episkajā dzejā par karali Rāmačandru. Rāmačandras zvērinātais ienaidnieks, dēmons Rāvana, kurš bija dižs askēts un pielūdza dievu Šivu, bija pakļāvis visas Deviņas Planētas. Kad tuvojās viņa dēla Meghanadas dzimšana, Rāvana piespieda visas deviņas grahas sapulcēties bērna horoskopa vienpadsmitajā mājā, cerot, ka tas nodrošinās viņam uzvarām bagātu dzīvi. Taču dzimšanas brīdī Saturns slepus izstiepa savu kāju uz horoskopa divpadsmito māju, tā sagraujot Rāvanas nodomus, jo šī māja pārvalda zaudējumus un ciešanas. Niknumā Rāvana Saturnam nocirta pēdu, un kopš tā laika viņš palika klibs.

No astroloģiskā viedokļa “klibums” Saturnam tiek skaidrots ar to, ka viņš no visām Deviņām Planētām kustas vislēnāk (horoskopā bojāts Saturns pat burtiski var norādīt uz klibumu). Ziemeļindijā mēdz teikt, ka Laikam ir ļoti īsi mati un tas skrien ļoti ātri. Cilvēki mēģina to notvert, bet nespēj aizķerties aiz matiem. Taču Saturns ir arī Laika iemiesojums, un viņa Lēnums ļauj to “noķert”. Patiesa, sirsnīga kalpošana Saturnam un dažādu grūtību pārvarēšana viņa vārdā ir lielisks veids, kā “noķert” Saturnu, kā arī atradināties no sevis identificēšanas ar saviem trūkumiem. Pilnībā atbrīvoties no Saturna ietekmes nav iespējams, jo visi dzīvie radījumi ir pakļauti tās ietekmei. Taču godbijība pret viņu var mazināt kaitējumu. Mērķtiecīga kalpošana Saturnam, kā arī pielūgsme dievam Šivam vai pērtiķdievam Hanumānām ir pārbaudītas un efektīvas metodes, kā “pārvarēt savu iedzimto dabu”. Dievs Šiva, būdams nāves un laika dievs, var iedarboties uz Saturnu, jo Saturns ir tikai daļa no Šivas varenības. Pippalada varēja sodīt Saturnu tikai tāpēc, ka viņš pats un viņa sieva Padma bija Šivas un Pārvatī iemiesojumi. Arī Hanumāns ir Šivas iemiesojums, tāpēc viņam ir vara pār Saturnu.

Hanumāns ir ārkārtīgi varens dievība. “Saturna Diženumā” viņš pieminēts saistībā ar Sauli un Jupiteru, bet “Rāmājanā” viņš ir viens no galvenajiem tēliem. Ziemeļindijā pastāvīgi lasa un stāsta “Sundara-Kāndu” – “Rāmājanas” daļu, kurā galvenais varonis ir Hanumāns. “Sundara-Kānda” šeit tiek uzskatīta par universālu upāju – aizsardzību pret visām likstām, jo īpaši pret tām, ko izraisa Saturns. Arī Hanumānam, tāpat kā visiem dzīvajiem, nācās piedzīvot smagu septiņu ar pusi gadu periodu, taču Saturns nespēja būtiski sabojāt šī cildenā pērtiķa dieva dzīvi. Vienā stāstā Saturns jautā Hanumānām: “Tu esi tik varens – kura tava ķermeņa daļa man ļaus nodarīt tev sāpes?” Hanumāns atbild: “Sēdies uz mana astes.” Kad Saturns to izdarīja, Hanumāns apvija viņu ar asti un piespieda pie zemes tā, ka Saturns nespēja ne pakustēties, ne uzlūkot Hanumānu. Tādējādi Hanumāns izbēga no Saturna ietekmes, lai gan vēlāk tomēr piedzīvoja nelielas ciešanas: to astes daļu, ar kuru viņš piespieda Saturnu pie zemes, uzlika ugunī Rāvanas pakalpiņi. Citā leģendā Saturns Hanumānām paziņo, ka tuvojas viņa septiņi ar pusi gadi varas. Hanumāns jautā: “Kurā manas miesas vietā tu grasies apmesties?” Saturns atbild: “Sēdēšu uz tavas galvas.” “Labi,” – saka Hanumāns. Bet kad pienāk laiks, Saturns ērti iekārtojas uz pērtiķa galvas, un Hanumāns sāk spēlēties. Viņš paceļ milzu kalnu augstu debesīs un sāk to atsist ar galvu. Jau pēc dažām minūtēm, kad Hanumāns tikko iesildījies, Saturns brēc: “Pietiek! Laid mani vaļā, un es atstāšu tevi mierā!” Hanumāns jautā: “Tu saki, ka pietiek?” “Jā, man pietiek! — atbild Saturns. — Bet es tomēr panācu, ka tu sasiti galvu.”