Himna planētām
(Vjāsa)
- Es pielūdzu Sauli, kam ir sarkanās hibiska krāsas spožums, kas apveltīts ar uztveres spēju, dižens spožumā, tumsas izkliedētājs, visu grēku iznīcinātājs, dienas radītājs.
- Es pielūdzu Mēnesi, kam ir jogurta, jūras gliemežvāka vai sniega krāsa, kas dzimis no piena okeāna, kuru Šiva nēsā noguris kā pieres rotu.
- Es pielūdzu Marsu, kas dzimis no Zemes klēpja, kam ir brīnišķīgs zibens spožums, Dievišķais jauneklis, kurš nes šķēpu rokā.
- Es pielūdzu Merkuru, kas tumšs kā Prijangu zieds, kam ir nepārspēts veidols, saprātīgais Mēness dēls, kas apveltīts ar maigu dabu.
- Es pielūdzu Jupiteru, dievu un redzošo skolotāju, kuram ir zelta spožums, apveltīts ar gudrību, trīs pasauļu valdnieku.
- Es pielūdzu Venēru, kurai ir skaists sniegotu kalnu mirdzums, kas ir dēmonu augstākais skolotājs, visu svēto rakstu skaidrotājs.
- Es pielūdzu Saturnu, kas ir tumši zils pēc krāsas, dzimis pirms Nāves dieva, Saules un Ēnas dēlu.
- Es pielūdzu Rāhu, kam ir tikai pusķermenis, lielā varonībā, kas nomāc Sauli un Mēnesi, dzimis lauvas klēpī.
- Es pielūdzu Ketu, kura galva ir zvaigznes un planētas, kam ir tumšs palaša zieda spožums, kas ir nikns un briesmīgs pēc dabas.
PLANĒTAS UN DIEVI
Garīgās kultūras, tāpat kā senās pasaules kultūras, izrāda cieņu planētām kā dieviem. Ar to tās pauž cieņu Visumam, svētajai eksistences kārtībai. Senie ļaudis zvaigznēs un planētās redzēja sākotnējos kosmiskās inteliģences spēkus. Viņi pielūdza šos pašus kosmiskos spēkus sevī kā dvēseles spēkus – mūsu patieso dabu, kas pārsniedz nosacīto prātu. Viņi redzēja Saules lēktu ne tikai ārējā pasaulē, bet arī sirdsprāta iekšējā telpā.
Seno tautu dievi nav daļa no naivas antropomorfas dabas spēku simbolikas, kā to mēdzam uztvert mēs – mūsdienu materiālistiskā prāta ietekmēti. Tie nav baiļu, māņticības vai zināšanu trūkuma par ārējo pasauli augļi. Tie ir kosmiskas intuīcijas izpausme. Tie atspoguļo kosmisku metaforu. Bezapziņa runā simbolu valodā, kurā ietilpst mīti un leģendas. Taču šī bezapziņa, kā to rāda Junga psiholoģija, nav tikai apspiestas vēlmes vai instinktīvi raksti – tā sevī glabā dvēseles dziļākos līmeņus un kosmisko prātu. Vissvarīgākie simboli jeb psihes arhetipi ir tie, kas saistīti ar laiku – kā Sfinksas mīklā. Mūsu būtiskākais jautājums dzīvē ir dzimšana un nāve, kā arī mūsu pārejošās esības jēga. Tā kā mūsu mīti un simboli dabiski ir saistīti ar laiku, tie ir arī saistīti ar planētām. Tie atspoguļo dvēseles dialogu ar kosmiskajām enerģijām un arhetipiem, ko planētas mums nodod. Simbolu valoda – dziļākās bezapziņas valoda, kurā slēpjas arī mūsu augstākā apziņa – ir pēc būtības astroloģijas valoda.
Dievi ir šīs kosmiskās inteliģences spēki mūsu dziļākās apziņas centrā. Tie pārstāv tās struktūras ietekmes un likumu darbību. Dievu stāstos – gan kolektīvajos mītos, gan sapņos un mūsu personīgajā iekšējā mitoloģijā – ir zvaigžņu valoda. Zvaigznes nav tikai tas, no kā veidoti mūsu fiziskie ķermeņi – tās ir arī psihes būtiskie elementi. Un tādējādi tās darbojas arī mūsu prātos un nosaka to darbību, vai mēs to apzināmies vai ne.
Senie ļaudis Visumu redzēja kā organiska veseluma būtni. To atspoguļo labi zināmā makrokosma un mikrokosma atbilstība: kā ārpusē, tā iekšienē; kā augšā, tā lejā. Mēs atrodamies pasaulē kā organiska kosmiskā tīkla daļa; un pasaule mīt mūsu prātos kā tās nervu tīkls.
Ārēji planētas pārstāv septiņus starus, kas nosaka radīšanas spēli. Šie septiņi spēki pastāv dabā kā elementi un enerģijas, kas darbojas visos līmeņos. Tie ir laika ritms un vielas blīvumi. Tie veido septiņus kosmosa līmeņus, septiņas eksistences sfēras. Dzīve ir gobelēns no septiņiem reiz septiņiem pavedieniem. Iekšēji šie septiņi stari veido prāta racionālo un emocionālo pusi kopā ar piecām maņām.
Visās senajās reliģijās Saule ir viena Dieva – Vienotās kosmiskās inteliģences – simbols un garīgās evolūcijas spēks, kas vada dzīvības un dabas darbību. Saule ir kosmiskais Kungs un Radītājs, imanentā Dievišķā būtne, un Dievišķais Dēls, kas ir pasauļu Tēvs. Mēness ir dabas būtiskā vara, Dievišķais izpausmes lauks – matērija. Viņa ir lielā Mātes Dieviete. Kosmiskie radošie stari nāk no garīgajiem plāniem, un tiem nolaižoties, tie iegūst lielāku blīvumu un diferenciāciju, līdz tie sāk savstarpēji sadurties. Visos līmeņos darbojas tie paši pamatspēki – dažādās kombinācijās un maskās.
Zemākā līmenī planētas pārstāv zemākos dievus – astrālos spēkus, kas dažkārt pat kaprīzi pārvalda cilvēku likteņus. Tas vairāk raksturīgs grieķu dievu ārējam slānim. Marss ir enerģijas princips, kas, darbojoties pats par sevi, rada vardarbību un konfliktus. Vecie mīti un leģendas vienkārši ilustrē šos kosmiskos spēkus un to iekšējo konfliktu un ierobežojumus zemākos līmeņos. Dievu samaitātība ir šo spēku samaitātība to ārējā darbībā. Kad mēs neesam apzinājušies, kas patiesībā esam, dzīves enerģijas sašķeļas. Mūsu bezapziņas haoss vienkārši atspoguļo īstas apzināšanās trūkumu – mūsu saistību ar ego un pašapziņu.
Nākamajā un augstākajā līmenī planētas pārstāv prāta un intelekta dievus: mākslas, zinātnes un filozofijas principus un ideālus. Kā vienkārši prāta spēki, tiem nav īstas pārvērtības spējas. Tie maskē dziļāku neziņu, jo aiz prāta darbības stāv tas pats egoisma un kāres mehānisms – lai cik cēli arī nebūtu tā mērķi. Grieķu dievu morālā izgāšanās vienkārši atspoguļo intelektuālās kultūras garīgo neveiksmi. Tā parāda, ka aiz prāta dieviem slēpjas vitālās jomas dievi vai spēki. Intelekts spēj attīrīt, bet nespēj pārvarēt vitālo kaislību spēku: dusmas, mantkārību un bailes.
Zemākajā līmenī planētas kļūst par dēmoniem, par asurām jeb negatīvām būtnēm, kas kavē mūsu garīgo izaugsmi. Tradicionāli Lucifers ir kritušais zvaigznes stars (Venēra tās zemākajā enerģijā). Tie ir melu spēki, kas darbojas caur ilūziju, valdzinājumu, hipnozi, maldināšanu, augstprātību un izmantošanu. Tie ir zemākās vitālās jomas dievi, kas ir atdalījušies no jebkādas augstākas garīgas vai mentālas saiknes; taču patiesībā tie nav nekas cits kā augstākie stari, kas invertēti zemākas izpausmes laukā. Tie piesaista mūsu iekšējās vajadzības sagrozītā veidā, liekot mums meklēt piepildījumu ārējā pasaulē, lai gan tas iespējams tikai iekšēji – caur saikni ar Dievišķo. Tādējādi redzam, ka planētas nav tikai dievi, kas mūs ceļ augšup, bet arī dēmoni vai titāni, kas velk mūs lejup. Tas atkarīgs no tā, kā mēs tās izprotam un izmantojam to enerģiju. Neziņā par savu kosmisko Es mēs paši radām dievus un dēmonus. Mēs projicējam Dievišķo un kosmisko spēku ārpus sevis un kļūstam tam par vergiem. Dievi un dēmoni atspoguļo pretstatus, kuros mēs esam iesprostoti sava duālā prāta dēļ. Bez apzināšanās par savu iekšējo Es, mēs kļūstam par ārējās pasaules upuriem un nonākam tās likumu varā – laika un dualitātes, sadalījuma un iznīcības.
Kā spēki, kas valda šajā nezināšanas pasaulē, planētas savā ietekmē ir galvenokārt dēmoniskas. Sanskrita vārds “graha” nozīmē gan “planēta”, gan “dēmons” vai “tas, kas pārņem cilvēku”. Planētas auž hipnozes plīvuru, kurā mēs projicējam to enerģiju, it kā tā būtu mūsējā. Karš starp tautām vai valstīm vienkārši atspoguļo planētu nesaskaņas. Slimības atspoguļo uzņēmību pret noteiktiem negatīviem planētu stariem. Nezinot, mēs tiekam vadīti no planētām un izpildām to gribu. Mēs akli sekojam dabas neapzinātajiem spēkiem, kuru vienīgais nolūks ir mūs pamodināt, lai mēs spētu pārņemt varu pār tiem un izmantotu tos apzinātā veidā!
Šī iemesla dēļ senie ļaudis raudzījās uz planētām ar bailēm; viņi apzinājās šo vareno, briesmīgo un bieži neparedzamo Visumu, kurā dzīvoja. Lai arī mēs domājam, ka esam brīvi no šādām sajūtām, kad dzīvē notiek kataklizmas, piemēram, zemestrīce vai plūdi, šīs sajūtas atgriežas. Noteiktas planētu kombinācijas mēdz izraisīt negatīvo kosmisko enerģiju pusi, gan individuāli, gan kolektīvi. Lai gan mūsu dziļākajā Es mēs varam kontrolēt šos spēkus, ego līmenī mēs varam būt vien to upuri.
Planētu stari veido un strukturē mūsu prātu, emocijas un maņas. Tie organizē mūsu fiziskā ķermeņa sistēmas. Piemēram, mūsu asiņu cirkulācija atspoguļo Saules un Mēness kustību debesīs. Planētu inteliģence darbojas mūsu ķermeņos un prātos kā dabiskā un organiski strukturētā inteliģence, kas ir atbildīga par šo brīnišķīgo darbību.
Visdziļākajā līmenī dievi un planētas pārstāv garīgās potenciālās spējas un spēkus mūsos. Saule ir mūsu iekšējais Es, mūsu Dievišķā būtne. Venēra ir mūsu izjūta par dievišķo mīlestību, skaistumu un žēlastību (šie aspekti tiks apskatīti sadaļā “Planētu apraksts”). Mums jāpaceļ planētu ietekmes no zemākā pasaules izpausmes līmeņa, kurā mēs dzīvojam, uz augstāko – Es izpausmes līmeni, pēc kā tiecamies. Lai izglābtu sevi, mums jāpestī planētas – jāatkalintegrē kosmiskie stari. Lietojot senu metaforu, apgaismība ir Saules augšāmcelšana no tumsas. Mums jāatpestī tā Visuma daļa, kas mēs paši esam – nevis savas īpašās glābšanas dēļ, bet lai veicinātu visa Visuma evolūciju. Un tomēr, tā kā Viens Es ir viss un viss ir Viens Es, pastāv tikai viens nepārtraukts atbrīvošanās akts – pati eksistence. Nepieciešams tikai kļūt apzinātam par to. Un to izdarīt nozīmē likt Patiesības Saulei uzlēkt savā sirdī.