Vēdiskā himna laikam
(Atharva Vēda XIX.23.1–4)
Laiks ir zirgs, kas pārvietojas ar septiņiem stariem, ar tūkstoš acīm, nepārtrūkstošs, kas izstaro daudzveidīgu sēklu. Uz viņa kāpj redzētāji, apgaismoti prātā. Viņa riteņi ir visas pasaules.
Laiks griež septiņus riteņus. Tam ir septiņas mutes, kuru centrs ir nemirstīgs un nemainīgs. Viņš svaidās ar visām šīm pasaulēm. Viņš kustas kā dievu pirmais.
Pilns trauks ir ielikts laikā. Lai mēs, kas dzīvojam, redzam viņa daudzveidīgās formas. Viņš ir vērsts pret visām pasaulēm, tas, kuru redzētāji sauc par Laiku augstākajā tukšumā.
Viņš savāca visas pasaules kopā. Viņš aptver visu Visumu. Kā viņu tēvs viņš kļuva par viņu dēlu, bez kura nav cita gaismas avota.
Laiks ir sākotnējais spēks, kas valda pār Visumu, jo viss rodas caur laiku. Pasaule ir laiks, un katrā mirklī notiek visa Visuma radīšana un iznīcināšana. Laika likumi ir pamatlikumi, kas strukturē visu. Tāpēc bijība pret laiku nav māņticība. Mēs visi brīnāmies par dzimšanu un baidāmies no nāves. Arī tas ir sava veida cieņas vai laika pielūgsmes izpausme. Mēs visi vērtējam un skaitām savus mirkļus. Mēs visi vēlamies dzīvot mūžīgi. Laiks ir lauks, kurā mēs dzīvojam. Laika ritmā balstās visas mūsu darbības.
Laiks ir lielais Dievs, kas valda pār Kosmosu. Lielais Laiks – Mahākāla – ir Lielais Dievs, Mahādēva – Šiva, pārpasaulīgais Kungs. Laika spēks – Mahākālī – ir Lielā Dieviete, Mahādēvī – viņa dzīvesbiedre, Mahašakti – Augstākā Vara.
Laiks ir dievišķais elpas vilciens, kas rada, uztur un iznīcina kosmisko dzīvību un formu. Laiks ir lielā Dieva deja, un tā projicē Lielās Dievietes skaistumu un šausmas.
Senajās kultūrās dievi ir laika personifikācijas. Laika dievi ir Saule, Mēness un planētas, kas ir kanāli, pa kuriem plūst laika enerģija caur šo Saules sistēmu. Planētu dievi un laika dievi ir viens un tas pats. Planētas atspoguļo kosmiskās inteliģences spēkus, kas valda pār visu caur laika kustību.
Saskaņā ar mūsdienu zinātni laiks nav tukša nepārtraukta plūsma vai abstrakts jēdziens; tas ir spēka lauks, dimensija ar noteiktu struktūru. Šo struktūru nosaka objektu gravitācija tajā, galvenokārt Saule un tās planētas. Planētām ir lieli magnētiskie un gravitācijas lauki. Tas, ko mēs saucam par planētām, ir tikai gaismas punkti milzīgā enerģijas tīklā, kas ir smalki savienots ar spēka līnijām, sasaistot visu Saules sistēmu vienā organismā. Lai arī planētas šķiet kā mazi gaismas punkti tālumā, to enerģijas lauki ir klātesoši uz Zemes, un tās ir atbildīgas par daudzām Zemes dzīves formām un mūsu pašu ķermeņu un prāta struktūru.
Senie skolotāji uzskatīja, ka laiks ir kustība ar noteiktu ritmu. Tas nav abstrakts vakuums kā Ņūtonam. Tas ir dzīvības upes plūdums, kas virzās saskaņā ar sfēru mūziku. Laiks projicē izpausmes plānu, kas ārēji parādās kā telpa. Laiks dzemdē, uztur un iznīcina visu, kas ir tikai viļņi tā plūsmā, kad tas pārplūst mūžību.
Planētu kustība nosaka enerģiju un kvalitāti dažādiem laika posmiem, kuros mēs dzīvojam. Tās uztur spēku darbību, kas veido mūsu dzīves spēli. Zeme, griežoties ap savu asi, nosaka dienu. Mēness, riņķojot ap Zemi, nosaka mēnesi. Saule, ap kuru riņķo Zeme, nosaka gadu. Saturna kustība nosaka “gadu mēnesi”, jeb 30 gadus. Urāna kustība nosaka cilvēka pamatmūžu – 84 gadus.
Katra planēta savā orbītā uzņem un izstaro spēkus, tādējādi pārraidot noteiktu enerģijas viļņa garumu, kas nepieciešams Saules sistēmas kārtības uzturēšanai. Planētas nemitīgi izstaro enerģiju dažādos rakstos un ciklos, aužot dzīvības un radīšanas tīklu.
Lielie laika cikli, pasaules laikmeti tūkstošiem gadu vai ilgāk, ir saistīti ar īpašām planētu savienošanām. Tie atspoguļo zvaigžņu kustības, Saules riņķošanu ap citām zvaigznēm vai tās kustību ap galaktikas centru. Ir cikli ciklos bezgalīgi – radīšanas lielajā spirālē. Visa šī pasaule ir tikai viena diena Radītāja Kunga dzīvē, kuram jāguļ nakts neradītā klēpī.
Katram laika mirklim ir sava kvalitāte. Katram periodam piemīt savs karmas raksts, sava veida liktenis vai sinhronitāte. Viss, kas notiek konkrētā momentā, dalās šī mirkļa kvalitātē. Tāpēc dzimšanas mirklī var nolasīt dzīves kvalitāti, gluži kā koka dabu var nolasīt tā sēklā.
Līdzīgi arī jebkura pasākuma uzsākšanas brīdis – laulības, biznesa sākums – parāda enerģijas attīstību šī fenomena mūžā. Visums runā ar mums katrā mirklī un, caur mūsu dzīves notikumu vienlaicību ar kosmisko dzīvi, parāda, kādam jābūt liktenim. Šajā nozīmē dzīve vienmēr ir atvērta grāmata; taču mums jāiemācās to lasīt, lai tā kļūtu vērtīga. Dzīves grāmata ir laika grāmata, kas ir zvaigžņu grāmata.
Kā laika valdnieki, planētas ir arī karmas jeb likteņa valdnieki. Tās parāda kosmiskās enerģijas vai starus, kurus mēs attīstām, un līmeni, kurā šī attīstība notiek. Tās rāda, kurām enerģijām mēs esam pakļauti un kas var mums kaitēt. Mēs dzīvojam kosmisko spēku un ietekmju okeānā, ko planētas mums pārraida. Bez pašizziņas un patiesas kosmiskās izpratnes mēs tajā pārvietojamies akli, varbūt pat neatpazīstot šos spēkus; tāpēc tie var mūs satriekt. Šādas negatīvas sadursmes ar kosmiskajām enerģijām mēs piedzīvojam kā dzīves traumas: slimības, konfliktus un nāvi. Kolektīvā līmenī tās izpaužas kā kari, mēri un kataklizmas. Lielākoties tās ir izvairāmas, ja mūsu iekšējā acs ir atvērta. Astroloģija palīdz mums atvērt šo iekšējo redzējumu, lai mēs droši varētu virzīties pa dzīves kosmisko okeānu.
Astroloģija norāda uz daudz vairāk nekā šīs dzīves notikumiem. Planētas rāda pagātnes un nākotnes dzīves apstākļus. Tās rāda visu laiku tendences. Viss laiks seko līdzīgam dzimšanas un nāves ritmam. Nav nekā dzīva, kas nebūtu izgājis cauri daudziem dzimšanas un nāves cikliem, tostarp arī pats Visums. Kas dzimis, tam jāmirst; kas miris, tam jāpiedzimst no jauna. Redzot lietas tādas, kādas tās ir šodien, mēs redzam arī vakardienu un rītdienu, būtnes un pasaules, kas ir bijušas un būs, kas mēs esam bijuši un kas mēs būsim.
Planētas, kā laika enerģijas, plūst mūžībā. Katra planēta pārvalda laika staru, kas ir mūžības stars, jo katrs laika mirklis pats par sevi ir mūžības uzplaiksnījums. Planētas ne tikai rāda mūsu saistību ar laiku, bet arī ceļu uz atbrīvošanos no tā – kā virzīties uz mūžīgo. Kad kļūstam apzināti par kosmiskajiem spēkiem, kas darbojas caur planētām, mēs pārsniedzam to varu. Mēs integrējam šo spēku sevī. Mēs saliekam radību atpakaļ savā sirdī. Mēs atjaunojam kosmisko cilvēku, kas ir mūsu dziļākais Es un dvēsele. Mēs iegūstam varu pār visu radību. Visums kļūst par domu gobelēnu, kurā mēs varam rotaļāties, nevis vēlmju tīklu, kurā esam noķerti. Planētu stari, kas valda pār mums neziņā, ir mūsu pašu dvēseles mūžības un nemirstības aspekti.
Tādā veidā astroloģija ir garīgās attīstības simbols, apziņas evolūcija. Mēs varam meditēt uz tās formām un spēkiem un tajās atrast arhetipus savai iekšējai izaugsmei. Mēs varam izmantot astroloģijas valodu kā simbolisku instrumentu, pat neiedziļinoties tās aprēķinos vai konkrētajās formās. Galu galā mums jāizprot visi spēki, ko planētas simbolizē, un jākļūst par visām būtnēm. Mums nevajadzētu pieķerties sava likteņa rakstam, bet izmantot to kā durvis uz kosmisko dzīvi.