Viena no pašām svarīgākajām Saturna izpausmēm tavā dzīvē ir – Sade sati, kas tulkojumā no hindi valodas nozīmē «septiņi ar pusi». Gudžarati valodā tieši tāds pats jēdziens tiek apzīmēts kā panoti. Neskatoties uz to, ka parastajos klasiskajos džotiš tekstos par sade sati nekas netiek teikts, tomēr šī parādība pat mūsu dienās turpina ietekmēt miljonus indiešu likteņus. Tavs Sade sati — tas ir laika periods, kas ilgst aptuveni septiņus ar pusi gadus, kuru laikā Saturns ieziet cauri trim zodiaka zvaigznājiem, kas tavā horoskopā ir izvietoti vistuvāk Mēnesim – tātad, cauri tam zvaigznājam, kurā ir izkārtojies tavs Mēness, un vēl diviem tiem zvaigznājiem, kuri atrodas blakus Mēness apmešanās zvaigznājam abos sānos. Piemēram, ja tavs Mēness atrodas Svaru zvaigznājā, tad tavi «Septiņi ar pusi» — tas ir periods, kura laikā Saturns ies cauri Jaunavas, Svaru un Skorpiona zvaigznājiem. Pielikumā tiek doti noteikumi, kuri ļauj izskaitļot, kad tieši tavu dzīvi aptumšos nākamais sade sati periods.
Tātad, tavi „septiņi ar pusi” sākas ar to momentu, kad Saturns ieiet tajā zvaigznājā, kurš atrodas tieši pirms tava Mēness zvaigznāja. Pie tam, Saturna ietekme ieslēdzas momentāni – tas līdzinās gluži tādam pat brīdim, kad ieslēdzas lampiņa, līdzko esiet ieslēdzis elektrības slēdzi. Mēness džitošā skaitās pati svarīgākā no planētām tādā nozīmē, ka tā ir „sulīguma” planēta jeb amritas planēta, citiem vārdiem sakot nemirstības planēta. Saule – pilnīgi neapstrīdami – tā ir gaismas planēta, bet tās gaisma tomēr ir pārmēru apdedzinoša. Vien Mēness gaisma ir tā, kura dāvā dzestrumu, kura veldzē un kura baro. Stiprs Mēness horoskopā parasti piepilda visu cilvēka dzīvi ar saldu jo saldu nektāru, dāvādams laimīgu, līksmu un pilnasinīgu pastāvēšanu. Turpretī novājināts Mēness tieši pretēji, baudu no dzīves saņemt traucē. Bet Saturns, kā pati „savelkošākā” no visām planētām, izkaltē Mēness nektāru, cieši jo cieši noslēdz durvis, kuras ved uz izpriecām, un atņem cilvēkam jebkuru cerību. „Iekšējais personība darbs – tas ir …. mēģinājums kaut ko radīt no novecojušiem, savu mūžu nodzīvojušiem materiāliem, jeb izdzīvot bez dzīvinošas veldzes. Ieiešana sevī, iegrimšana melanholijā – tā ir iespraukšanās pašos tālākajos savas iekšējās pasaules nostūros, savas dvēseles kapsētā. Kapsētu parastā atrašanās vieta pasaulē arī ir – nomale. Un tieši tur Saturns arī aizved dvēseli.” (Moore, 168—169 lpp). Tas ir viens no iemesliem, kādēļ visi bīstas no Saturna, un tajā pat laikā godina vairāk kā jebkuru citu no Deviņām Planētām. Viena no dzīves „sulām” – tas ir mīlestības saldums, un viens no veidiem, kā Saturns iztukšo mūsu dzīves – tā ir šķiršanās no mīļotajiem cilvēkiem, kuri pasargā mūs no dzīves aukstuma un cietsirdības. Lūk, kādēļ savā pirmajā sade sati periodā (kurš iesākas ne vēlāk kā 23 gadu vecumā) cilvēkiem bieži nākas zaudēt savas vecmāmiņas un vectētiņus, bet otrā perioda laikā zaudējam vecākus. Bet, kad Saturns ielaužas viņu dzīvēs trešo reizi, tad no tā rokas krīt arī pats cilvēks – protams, ja vien tam ir bijis lemts nodzīvot līdz šim momentam.
Šī sade sati skaidrojuma principa izcelsme pati par sevi ir neskaidra, kaut arī pašai cilvēka dzīves „septiņu nelaimes gadu” idejai – tas ir dažādu satricinājumu, neizdošanos un neveiksmju periodam, kurš ilgst septiņus gadus, – var izsekot daudzu tautu kultūrās. Bez tam, arī pats par sevi septiņu gadu cikls spēlē jau sen zināmu lomu cilvēka attīstībā. Pirmajos septiņos ar pusi gados formējas cilvēka fiziskais ķermenis, un bērns iemanto pirmās prasmju iemaņas. Pa vidu starp septiņiem ar pusi un piecpadsmit gadiem piena zobi nomainās pret pastāvīgajiem, un bērnam sāk veidoties pieaugušā emocijas. Periods no piecpadsmit gadiem līdz divdesmit diviem ar pusi gadiem – tas ir pašnoteikšanās un domāšanas spēju attīstības laiks. Un tā tālāk. Par cik visu zodiaku Saturns apstaigā apmēram divdesmit deviņu ar pusi gadu laikā, tad ik katrā Saturna ciklā izveidojas, rupji pietuvinot, četri periodi pa septiņiem ar pusi gadiem. Indijas astroloģija atzīmē, ka svarīga ir tā saucamā „Saturna atgriešanās” – tā ir Saturna atgriešanās tajā punktā, kur tas atradās cilvēka dzimšanas brīdī. Tomēr Indijas astrologu daudzu gadsimtu pieredze rāda, ka pats sade sati – tas ir daudz tumšāks periods cilvēka dzīvē, nekā Saturna atgriešanās. Cilvēkiem, kuru Saturns horoskopā atrodas labvēlīgā novietojumā un vēsta par uzplauksmi vai panākumiem karjerā, Saturna atgriešanās vien palielina veiksmi. Bet tai pat laikā sade sati tomēr nes smagus pārbaudījumu gandrīz visiem.
Septiņi ar pusi gadu perioda aprēķināšana
Džotišā aprēķiniem tiek izmantots tikai un vienīgi sidēriskais , jeb zvaigžņu , zodiaks, tai pat laikā lielākā tiesa rietumu astroloģisko sistēmu tiek balstītas uz tropisko zodiaku. Par atskaites punktu tropiskajā zodiakā kalpo punkts, kurā Saule atrodas pavasara vienādību dienā, kad dienas ilguma garums absolūti precīzi sakrīt ar nakts garumu. Šis punkts tiek pieņemts par Auna zīmes sākumu. Zemes ass precesijas parādības dēļ notiek pavasara un rudens vienādību punktu pārvietošanās – Saule savā redzamajā kustībā attiecībā pret Zemi ik gadus atgriežas pavasara vienādības punktā nedaudz agrāk, nekā tā nobeidz savu pilno apgriezienu attiecībā pret zvaigznēm. Tādā veidā tropiskajā zodiakā Auna zīme, un kopā ar to arī pārējās zīmes, pakāpeniski pārvietojas attiecībā pret zvaigznēm.
Sidēriskajā zodiakā Auna 0° punkts skaitās fiksēts un nekustīgs: tas nemaina savu stāvokli attiecībā pret zvaigznēm, neraugoties uz vienādību pārvietošanos. No zvaigžņu zodiaka skatu punkta skatoties zodiaka zīmes un zvaigznāji, kuru vārdos tie ir nosaukti, ir allaž nemainīgi. Kad sidēriskajā zodiakā Mēness atrodas Auna zīmē, tad debesīs tas iemājo Auna zvaigznājā jebkādā laikmetā. Bet tropiskā zodiaka sistēmā Mēnesim, kurš atrodas Auna zīmē, ne obligāti ir jāatrodas pie debesīm tāda paša nosaukuma zvaigznājā. Mūsdienu laikmetā tas var mitināties Auna vai Zivs zvaigznājā. Pirms trim tūkstošiem gadu tas varēja atrasties Vērša zvaigznājā, pirms sešiem tūkstošiem gadu – Dvīņu zvaigznājā, un tā tālāk.
Tā kā jautājumā par to, kurā gadā abi šie zodiaki sakrita pēdējo reizi, nepastāv vienots uzskats, tad nepastāv arī vienošanās sakarā ar to, kāds ir precīzs atšķirības izmērs — tā saucamā aijanamša. Lai noteiktu planētas garumu sidēriskajā zodiakā, tad ir nepieciešams atrēķināt aijanamšas platumu no planētas garuma tropiskajā zodiakā (garums — tas ir, planētas stāvoklis zodiaka aplī). Visbiežāk džotiša aprēķinos tiek pielietots Lahiri aijanamša. Tabulā № 1 tiek minēti aptuvenie aijanamšas lielumi ar periodu uz desmit gadiem, ar kā palīdzību tu varēsi noteikt sava Mēness atrašanās vietu sidēriskajā zodiakā. Aijanamšu pa vidu esošajiem gadiem var izskaitļot ar visparastākās interpolācijas palīdzību.
Tabula №1
| Gads | Aijanamša |
| 1900 | 22°28′ |
| 1910 | 22°36′ |
| 1920 | 22°45′ |
| 1930 | 22°53′ |
| 1940 | 23°01′ |
| 1950 | 23°10′ |
| 1960 | 23° 18′ |
| 1970 | 23°26′ |
| 1980 | 23°35′ |
| 1990 | 23°43′ |
| 2000 | 23°51′ |
PIEMĒRS: ja tu esi dzimis 1958. gadā , tad 8/10 starpības starp aijanamšas lielumiem uz 1950. un 1960. gadiem ir jāievieno klāt pie aijanamšas vērtības uz 1950. gadu. Starpība būs 18’–10′ = 8′; 8’х0,8 = 6,4′; no tā izriet, ka aijanamša 1958. gadam sastāda aptuveni 23° 16′.
Tagad aplūko Mēness novietojumu savā horoskopā, kurš ir izskaitļots pēc tropiskā zodiaka sistēmas. Ik katra no Raši (zīmēm) ietver loku ar 30°, un Mēness stāvokli zīmes iekšienē (zodiakālais garums) var būt lielumā no 0° līdz 30°. Likums ir lūk kāds: ja tava Mēness zodiakālais garums pārsniedz aijanamšas lielum , tad sidēriskajā zodiakā Mēness atrodas tāda paša nosaukuma zvaigznājā, kuru nes tropiskā zodiaka tā pati zīme. Bet, ja Mēness garums ir mazāks par aijanamšas lielumu, tad sidēriskajā zodiakā Mēness atrodas iepriekšējā zvaigznājā.
Atgriezīsimies pie mūsu piemēra. Ja tava Mēness zodiakālais garums ir lielāks nekā 23° 16′, tad tas nozīmē , ka sidēriskajā zodiakā Mēness mitināsies zvaigznājā ar tādu pašu nosaukumu , kāds ir arī tai pašai zīmei tropiskajā zodiakā. Bet, ja tā garums ir mazāks , nekā 23° 16′, tad sidēriskajā zodiakā tas atrodas iepriekšējā zvaigznājā.
Tā pieņemsim, ka tropiskajā zodiakā tavs Mēness atrodas Svaru 27°32′ . Tā kā 27°32′ ir vairāk, nekā 23° 16′, tas nozīmē, ka sidēriskajā zodiakā Mēness iemājo tāda paša nosaukuma zvaigznājā – Svaru zvaigznājā. Bet, ja tropiskajā zodiakā tas atrodas, piemēram, tās pašas zīmes Svaru 07°22′ , jeb Svaru 15°59′ , vai pat Svaru 23° 15′, tad sidēriskajā zodiakā tas atradīsies zvaigznājā, kurš ir novietojies tieši pirms Svariem – tas ir Jaunavas zvaigznājā.
Noteicis sava Mēness atrašanās vietu sidēriskajā zodiakā, tu tagad zināsi, ka tavs nākamais Septiņu ar pusi gadu ilgais periods sākas tikko kā Saturns ir iegājis zvaigznājā, kas atrodas tieši pirms tā zvaigznāja, kurā atrodas tavs Mēness. Ja, piemēram, tas atrodas Svaru zvaigznājā, tad Septiņu ar pusi gadu ilgstošais periods tavā dzīvē uzsāks savu gājienu ik reizi, kad Saturns ieies Jaunavas zvaigznājā, bet beigsies ik katru reizi kā Saturns izies no Skorpiona zvaigznāja. Tabulā №2 tiek doti datumi, kad Saturns ieiet dažādos sidēriskā zodiaka zvaigznājos periodam aptuveni trīsdesmit gadu garumā – no 1996. gada līdz 2025. gadam. Aprēķinos ir izmantota Lahiri aijanamša.
Tabula №2
| Zvaigznājs | Saturna iestāšanās datums |
| Mina / Zivis | 16. februāris, 1996 |
| Meša / Auns | 17. aprīlis, 1998 |
| Vrišabha / Vērsis | 6. jūnijs, 2000 |
| Mithuna / Dvīņi | 7. aprīlis, 2003 |
| Karka / Vēzis | 25.maijs, 2005 |
| Simha / Lauva | 16. jūlijs, 2007 |
| Kanja / Jaunava | 10. septembris, 2009 |
| Tula / Svari | 5. augusts, 2012 |
| Vrisčika / Skorpions | 2. novembris, 2014 |
| Dhanu / Strēlnieks | 26. oktobris, 2017 |
| Makara / Mežāzis | 24. janvāris, 2020 |
| Kumbha / Ūdensvīrs | 17. janvāris, 2023 |
| Mina / Zivis | 29. marts, 2025 |
Šie datumi tiek minēti, rēķinot tos tiem iedzīvotājiem, kuri apdzīvo centrālo (nulles) laika joslu. Citu laika joslu iedzīvotājiem ir jāņem vērā, ka Saturna ieiešana tajā vai citā zvaigznājā var notikt viņiem dienu ātrāk vai arī dienu vēlāk. Precīzu Saturna ieiešanas laiku jūsu interesējošā zīmē ir iespējams noteikt pēc efemerīdām (astroloģiskās tabulas).
Lūdzu pievērst uzmanību tam, ka izskatāmajā trīsdesmit gadus ilgstošajā periodā iekrīt četri īpaši gadījumi, kad Saturns ne uzreiz uz palikšanu ieiet kārtējā zvaigznājā. Padzīvojis tajā vairākus mēnešus, tas atkāpjas atpakaļ reakcionārā kustībā, bet pēc tam atkal atgriežas atpakaļ.
| 2002. gada 23. jūlijā Saturns ieiet Dvīņu zvaigznājā. 2003. gada 8. janvārī tas atgriežas Vērša zvaigznājā , bet 2003. gada 7. aprīlī tas no jauna ieiet Dvīņu zvaigznājā. |
| 2004. gada 6. septembrī Saturns ieiet Vēža zvaigznājā. 2005. gada. 13. janvārī tas atgriežas iepriekšējā zvaigznājā – tas ir Dvīņu zvaigznājs, bet 2005. gada 26. maijā no jauna ieiet Vēža zvaigznājā. |
| 2011. gada 15. novembrī Saturns ieiet Svaru zvaigznājā. 2012. gada 16. maijā tas atgriežas Jaunavas zvaigznājā, bet 2012. gada 4. augustā tas no jauna ieiet Svaru zvaigznājā. |
| 2014. gada 2. novembrī Saturns ieiet Skorpiona zvaigznājā. |
| 2017. gada 26. janvārīī ieiet Strēlnieka zvaigznājā. 2017. gada 21. jūnijā tas atgriežas Skorpiona zvaigznājā, lai 2017. gada 20. oktobrī no jauna atgrieztos Strēlnieka zvaigznājā. |
Ja pieturamies pie stingriem aprēķiniem, Septiņu ar pusi gadu garais periods sākas no tās dienas, kad Saturns pavisam un neatgriezeniski ieiet zvaigznājā, kurš atrodas pirms tava Mēness zvaigznāja. Augstāk minētajos piemēros tas vispirms ieiet šajā zvaigznājā uz laiku – tā it kā brīdinot par to, ka līdz ar tā galīgo ieiešanu cilvēka dzīvē sāksies gana grūts periods.
Kur tieši izpaudīsies Saturna ietekme uz tavu dzīvi šajā Septiņu ar pusi gadu ilgajā periodā, būs atkarīgs no pilnīgi visu planētu stāvokļa tavā horoskopā, tomēr pirmā kārtā – no tā zvaigznāja kvalitātes, kurā atrodas tavs Mēness. Saskaņā ar vienu no skolām, vissmagākie notikumi ar cilvēku atgadās tieši tajos periodos , kuri ir uzskaitīti tabulā №3:
Tabula №3
| Ja Čandra (Mēness) tavā dzimšanas brīdī atrodas sekojošā zvaigznājā: | Vissmagākais dzīves periods attieksies uz to laiku, kad Saturns atrodas sekojošā zvaigznājā: |
| Meša / Auns | Meša / Auns |
| Vrišabha / Vērsis | Meša / Auns |
| Mithuna / Dvīņi | Karka / Vēzis |
| Karka / Vēzis | Karka / Vēzis vai Simha / Lauva |
| Simha / Lauva | Karka / Vēzis vai Simha / Lauva |
| Kanja / Jaunava | Simha / Lauva |
| Tula / Svari | Vrisčika / Skorpions |
| Vrisčika / Skorpions | Vrisčika / Skorpions vai Dhanu / Strēlnieks |
| Dhanu / Strēlnieks | Viss dzīvē ir vai nu labi vai slikti |
| Makara / Mežāzis | Dhanu / Strēlnieks vai Makara / Mežāzis |
| Kumbha / Ūdensvīrs | Makara / Mežāzis |
| Mina / Zivis | Kumbha / Ūdensvīrs |
Tomēr ir jāatceras, ka tās ir vien vispārējas likumsakarības. Lai pareģotu, ar ko tieši izvērtīsies tieši tev Septiņi ar pusi gadu ilgstošais periods, ir nepieciešams izskatīt tavu individuālo horoskopu kopumā.
Rietumu mīta noriets
Šobrīd lielākā daļa cilvēku atrodas ārējā “tagadnē”, kas tos piebaro ar mirušu zināšanu – sagrozītu un nesakarīgu faktu, viedokļu un spekulāciju kaudzi. Zināšanas kļuvušas par tirdzniecības preci, degvielu, ko mēs sadedzinām uz informācijas tirgus ātrgaitas šosejas. Simboli, kas dzīvo jūsu iekšējā realitātē, ne tikai atspoguļo ārējās pasaules objektus – tie ir šo ārējo objektu izpausmes jūsu iekšējā pasaulē. Ja jums iekšēji nav dzīvu simbolu, tad, lai cik aktīvi jūs no ārpuses arī izskatītos, jūs būsiet miruši no iekšpuses – gluži kā laboratorijas varde bez nervu impulsu vai zobs bez nerva.
Mūsdienu pasaule atrodas dziļā agonijā, kuru varētu nosaukt par “simbolu zaudējuma sindromu”. Jēdziens “svētums” gandrīz pilnībā ir izzudis no kolektīvās pasaules uztveres, kurai nu viss ir kļuvis vairāk vai mazāk pasaulīgs. Jebkura saruna par “iekšējo realitāti” lielākajā daļā cilvēku, kas dzīvo vienīgi materiālajās vērtībās, izraisa izsmieklu vai noraidījumu. Visi mūsu pamata mītiskie simboli mirst vai jau ir miruši. Tie mūs vairs neiedvesmo, nesargā un nesniedz nekādu labumu. Daudzi zemapziņā mēģina kompensēt šo trūkumu, ar gandrīz reliģisku bijību godinot dzimšanas vietas, sporta komandas, valsts karogus, sociālas institūcijas vai Elvisa Preslija tēlu – taču visi šie mākslīgie simboli ir tik ļoti atrauti no reālās pasaules, ka tikai nedaudziem no tiem ir lemts ilgs mūžs. Iekšējā vajadzība pēc dzīviem simboliem mūs mudina radīt to mākslīgus atdarinājumus – taču tie, sava iluzorā rakstura dēļ, reti spēj palīdzēt izprast sevi vai apgaismot ceļu uz Realitāti. Atšķirībā no dzīviem mītiem, kas mājo universālajā un nepārejošajā “tagadnē”, šie surogāti ir iesprostoti stingros laika un telpas rāmjos un tādēļ nevar būt ilglaicīgs aizvietojums pamatmītiskajiem simboliem. Tie līdzinās narkotikām, kas sniedz tikai īslaicīgu apmierinājuma sajūtu. Un tomēr, par spīti savai iluzoritātei, mūsdienu mīti izrādās pietiekami pārliecinoši, lai cilvēki ticētu tiem un uzskatītu, ka ar šiem surogātiem viņiem pilnībā pietiek. Turklāt lielākā daļa mūsdienu cilvēku laiku pa laikam kļūst par patoloģisku mītu un stereotipu upuriem, kas, gluži kā vīrusi, iemājo mūsos un parazitē uz mūsu nezināšanas rēķina. Lēni, bet mērķtiecīgi izplānoti un finansiāli atbalstīti nāvējoši mīti mūsu masu kultūrā pacietīgi gaida savu uzticīgo upuri – gluži kā izsalkuši maitēdāji. Daudzas sievietes, kas kļuvušas par upuri stereotipam “skaistums = tievums”, cieš no anoreksijas vai bulīmijas (zaudē apetīti vai kļūst apsēstas ar ēdienu), bet vīrieši, kuri noticējuši lozungam “vīrišķība = vardarbība”, dodas viens uz otru medībās, izraisot ciešanas un nāvi. Dienu no dienas jauno karavīru vienības, audzinātas ar devīzi “mūsu cilts ir apdraudēta”, nežēlīgi iznīcina cita citu, bet viņu līdzpilsoņi, patriotisma pārņemtie, vispirms viņus kūda, bet pēc tam apraud. Miljoniem cilvēku, kas noticējuši uzskatam, ka “laime = patēriņš”, dzīvo no baudas līdz baudai vai nepagurdami strādā, cerībā kādreiz īstenot savu “amerikāņu sapni”.
Tomēr, iespējams, visbīstamākais un būtībā pats sākotnējais ir tas mīts, kura rašanos veicināja materiālistiski noskaņoti zinātnieki un tā sauktie racionālisti, paziņojot, ka cilvēce ir izgājusi no mītu laikmeta un tai tie vairs nav vajadzīgi. Domāt, ka nekādi mīti – ne dziedinoši, ne patoloģiski – vairs neiedarbojas uz mums, ir bīstama ilūzija. Tā tikai palielina iespēju, ka mēs pilnībā pakļausimies kādam mītam. Lai gan Džozefs Kempbels un citi antropologi brīdināja vecākus neuzspiest saviem bērniem novecojušus uzskatus un uzvedības modeļus, praksē izrādījās, ka pieaugošās paaudzes audzināšanu ir pārņēmuši masu informācijas līdzekļi, kas nepiedāvā nekādas citas uzvedības formas, izņemot tās, kuras balstītas uz seksu un vardarbību. Lielākoties mūsdienu bērni neredz neko citu kā vien virtuālo televīzijas, tehnoloģiju industrijas, videospēļu un interneta pasauli. Cilvēki ar pašatdevi metas elektroniskajā tīklā, ziedojot izdomātajai alternatīvās realitātes pasaulei savu cilvēcisko pasauli, par kuras neizsmeļamajām izzināšanas iespējām viņiem neviens nekad nav stāstījis. Kempbels pravietiski brīdināja, cik bīstami ir uzskatīt, ka pastāvošā sociālā kārtība ir mūžīga un nekas to nespēj satricināt. Individualistisko vērtību pieauguma tendence, kas nonāk pretrunā sabiedriskajām interesēm, kļūst arvien spēcīgāka un jau sāk radīt nopietnas sekas, kas apdraud visas mūsu civilizācijas pastāvēšanu.
Taču dzīvais mīts joprojām ir visefektīvākais aizsardzības un terapijas līdzeklis pret patoloģiskiem stereotipiem. Tas sniedz veselīgu barību mūsu prātiem un kalpo par universālu vakcīnu pret visuresošajiem ideoloģiskajiem vīrusiem. Gudra senču atstātā mantojuma izmantošana spētu mūs dziedināt. Taču mūsdienu rietumu pasaules uzskats ir pārāk sastingis, un ieradums iznīcināt tradicionālos uzskatus mūsu sabiedrībā ir iesakņojies pārāk dziļi. Pat tāda mūsdienu zinātnes joma kā arhetipu psiholoģija izmanto tikai dzīvo mītu nedzīvās, formālās shēmas. Cilvēki vairs netic tam, ka mīts spēj iekļūt lietu patiesajā, neaprakstāmajā būtībā, un palaid garām to mīta radīto stāvokli, kas ir dzīva gudrība. Atveroties mūsdienām, mēs norobežojāmies no senatnes, un līdz brīdim, kad šajā sienā netiks radīts caurums, mēs esam nolemti dzīvot ārpus sevis – nošķirti no tās mūžīgās Realitātes, kuras vīzija reiz mums tika atstāta mantojumā.
Patiesa lūgšana spētu mūs glābt, taču šobrīd tikai nedaudzi tic, ka lūgšana var kaut ko mainīt: mēs esam pārstājuši uztvert Dabu kā dzīvu būtni, kuru var lūgt pēc līdzcietības. Šāda attieksme pret Dabu izgāja no modes Rietumu kultūrā tajā dienā, kad Senās Grieķijas filozofi paziņoja, ka vairs nezina, kā interpretēt senos svētos tekstus, rituālus un simbolus. Tā vietā, lai ielūkotos sevī un mēģinātu atrast sensās gudrības jēgu, kas cauri gadsimtiem bija zudusi, šie “glābēji” vērsa savu skatienu uz āru – vienpusējā materiālās Visuma vērošanā – un secināja, ka reāla ir tikai tā dabas daļa, ko iespējams redzēt, dzirdēt, garšot, ostīt vai sataustīt. Rezultātā pat doma par dzīvas mitoloģijas pastāvēšanas iespēju kļuva neloģiska. Dievi tika pasludināti par hiperbolizētiem seno laiku slavenību tēliem. Grieķu mīti, zaudējuši savu būtību, tika uztverti vien kā mākslinieciskas alegorijas. Mūsdienās tie līdz mums nonākuši kā pasakas un teikas, kuras katrs var interpretēt, kā vien vēlas.
Sabiedrības novēršanās no mītiskā un sakrālā vēl vairāk saasinās līdz ar mūsdienu priekšstatu, ka progress iespējams tikai lineārā veidā. Šī nostādne, ka jaunais vienmēr pārspēj veco, ir dabiska sekas rietumnieka ieradumam domāt lineāri. Pieņemot, ka jaunās realitātes uztveres formas neizbēgami izspiedīs un aizstās vecās, lineārā progresa dogma aizšķērso senajai gudrībai ceļu uz mūsdienīgumu. No virspusēja skatpunkta tas šķiet patiesi, jo mīti nepārtraukti atrod jaunus ceļus savai misijai – atbilstošus laikam un apstākļiem, kuros tie nonāk. Taču, pieņemot jaunas formas, mīti nemaina savu būtību (lai cik ļoti, piemēram, “atbrīvošanās teoloģijas” pārstāvji censtos ielikt jaunu saturu kristīgajā mītā); tie vienkārši attīsta jaunus veidus, kā nodot nemainīgās, mūžīgās zināšanas.