Pasaka par Pieciem Laika Sargiem

Stāsts par Mēness un Saules kalendāra Pančanga pieciem elementiem

Sen, ļoti sen, kad cilvēki vēl prata ieklausīties vēja čukstos, putnu dziesmās un upju stāstos, viņi zināja, ka laiks nav tikai cipari kalendārā. Laiks bija dzīvs. Tas elpoja kopā ar mežiem, plūda kopā ar upēm un mainījās līdz ar Mēness un Saules gaismu.

Reiz kāds jauns ceļinieks devās meklēt gudrību. Viņš bija apceļojis daudzas zemes, izlasījis daudz grāmatu un sastapis neskaitāmus skolotājus, tomēr viņu joprojām mocīja viens jautājums.

— Kāpēc vienā dienā viss izdodas tik viegli, bet citā viss šķiet sarežģīts, lai gan esmu tas pats cilvēks?

Vecs gudrais pasmaidīja.

— Tāpēc, ka tu pazīsti pulksteni, bet vēl nepazīsti pašu Laiku.
Viņš aicināja ceļinieku doties dziļi mežā, kur dzīvoja Pieci Laika Sargi.
Pēc ilga ceļa viņi nonāca plašā pļavā. Tās vidū auga sens ozols, un zem tā sēdēja piecas neparastas būtnes.
Pirmais piecēlās un laipni pasmaidīja.

— Mani sauc Tithi. / 30 Mēness dienas, 15 augošas, 15 dilstošas

Viņš izskatījās kā cilvēks, kura seja nemitīgi mainījās. Reizēm tā staroja kā pilnmēness, reizēm kļuva tik klusa kā šaurs sirpis debesīs.

— Cilvēki domā, ka katra diena ir vienāda, — viņš sacīja. — Bet vai jūra katru dienu ir vienāda? Vai paisums vienmēr ir tikpat augsts? Arī cilvēka sirds elpo kā okeāns. Dažreiz tā vēlas smieties, dažreiz klusēt, dažreiz radīt, bet citreiz vienkārši atpūsties. Es neizvēlos tavas emocijas, es tikai atgādinu, ka katrai sajūtai ir savs laiks.

Ceļinieks pirmo reizi saprata, ka nav nepieciešams katru dienu justies vienādi.

Tad uz priekšu iznāca otrais sargs.

— Mani sauc Vara. / 7 dienas

Viņa apmetnis bija noausts no septiņām dažādām krāsām.

— Paskaties uz cilvēkiem, — viņš teica. — Vai pirmdiena līdzinās svētdienai? Vai piektdiena ir tāda pati kā otrdiena? Katra nedēļas diena nes savu raksturu. Vienā dienā vieglāk sākt darbu, citā mācīties, vēl citā satikt draugus vai vienkārši atgūt spēkus. Es atgādinu, ka arī nedēļai ir sava elpa.

Ceļinieks pamāja ar galvu. Viņš bija to jutis daudzkārt, tikai nekad nebija par to aizdomājies.

Trešā piecēlās sieviete ar matiem, kuros mirdzēja zvaigznes.

— Mani sauc Nakšatra. / 27 zvaigznāji, iedalās 108 Padās/Amšās

Viņa pacēla roku, un apkārtējā ainava acumirklī pārvērtās. Pļavas vietā uzplauka pavasaris. Tad viss kļuva par vasaru. Pēc tam lapas iekrāsojās rudenī, un visbeidzot zemi apklāja sniegs.

— Vai kāds gadalaiks ir slikts? — viņa jautāja.
— Nē, — atbildēja ceļinieks.
— Tie visi vienkārši dara atšķirīgas lietas.
Nakšatra pasmaidīja.

— Tieši tā. Arī katrai dienai ir sava vide. Vienā dienā daba aicina sākt kaut ko jaunu, citā sakārtot iesākto, vēl citā vairāk klausīties nekā runāt. Es nepasaku, ko tev darīt. Es tikai rādu, kāda ir pasaule tev apkārt.

Tad piecēlās ceturtais sargs. Viņa drēbes plīvoja kā upe.

— Mani sauc Joga. / attālums starp Mēnesi un Sauli

Viņš iemeta ūdenī mazu lapu.
Vienā brīdī straume to viegli aiznesa tālu uz priekšu.
Citā vietā tā virpuļoja uz vietas.

— Laiva ir tā pati, airētājs ir tas pats, bet straume katru dienu ir citāda. Dažreiz dzīve pati palīdz. Dažreiz māca pacietību. Es neesmu veiksme vai neveiksme. Es esmu straume, kurā tu šodien airē.
Ceļinieks ilgi skatījās upē un saprata, ka reizēm nav jāairē stiprāk — pietiek saprast, kurā virzienā plūst ūdens.

Visbeidzot piecēlās piektais sargs. Viņš bija visklusākais.

Rokā viņš turēja vienu akmens pakāpienu.

— Mani sauc Karana. / Mēness dienas puse
Viņš nolika akmeni ceļinieka priekšā.

— Tu bieži domā par visu kalnu, kuru vēlies uzkāpt. Bet kalns sākas ar vienu soli. Es mācu cilvēkiem ieraudzīt tieši šo soli. Ne vakardienu. Ne rītdienu. Tikai nākamo.

Ceļinieks uzkāpa uz akmens.
Tas šķita pavisam mazs.
Tomēr tieši no tā viņš ieraudzīja jaunu taku, kuru iepriekš nebija pamanījis.
Kad saule sāka rietēt, pieci Laika Sargi sapulcējās kopā.

Gudrais sacīja: Katru dienu mēs visi ejam tev līdzi.

Viens stāsta par tavas sirds ritmu.
Viens atgādina nedēļas raksturu.
Viens rāda pasaules atmosfēru.
Viens māca sajust dzīves straumi.
Un viens palīdz spert nākamo soli.

Cilvēki šo gudrību sauc par Pančāngu — Piecu Laika Sargu stāstu.

No tās dienas ceļinieks vairs nejautāja: “Vai šodien būs laba diena?”
Viņš katru rītu jautāja citādi: “Ko šī diena man vēlas iemācīt?”
Un, jo biežāk viņš klausījās, jo vairāk saprata, ka laiks nav ienaidnieks, kuru jāuzvar, un nav arī skrējiens, kurā jāpaspēj pirmajam.

Laiks ir gudrs ceļabiedrs. Tas katru dienu runā citā balsī. Dažreiz klusāk, dažreiz skaļāk, bet vienmēr aicina cilvēku dzīvot saskaņā ar dabas ritmu.

Un saka, ka tie, kuri iemācās sadzirdēt Piecus Laika Sargus, pamazām atrod ne tikai īsto brīdi darbībai, bet arī mieru savā sirdī.