Piena okeāna kulšana

Samudra-manthana (Piena okeāna kulšana)
Kādu dienu asuru spēks bija pieaudzis tiktāl, ka dievi kļuva ļoti satraukti un vērsās pēc padoma pie Višņu. Apzinoties viņu stāvokļa nopietnību, Višņu ieteica dievībām iegūt trauku ar amritu (nemirstības nektāru), kas guļ debesu okeāna dzelmē. Ja dievi izdzers amritu, sacīja Višņu, tad viņi kļūs nemirstīgi, bet asuri galu galā izzudīs.

Sekojot Višņu padomam, dievi izstrādāja grandiozu plānu. Viņi iegūs amritu, kulstot Lielo debesu okeānu gluži kā pienu. Viņu plāns paredz izmantot Mandaras kalnu (vienu no visaugstākajiem kalniem), kas aug no okeāna dibena, kā milzīgu koka kulstamo vārpstiņu. Tāpat viņi saprata, ka nepieciešama atbilstoša virve šai milzīgajai vārpstiņai. Viņi vērsās pie čūskas Vasuki ar lūgumu izmantot tās garo ķermeni kā virvi, ar ko apvīt kalnu.

Apzinoties, ka Mandaras kalns, visticamāk, vienmērīgi grimtu okeāna dzelmē, dievi atrada risinājumu. Viņiem palīgā nāca Višņu, kurš iemiesojās milzīgas bruņurupuča Kūrmas veidolā. Droši nostiprinājies okeāna dibenā, Kūrma pacēla Mandaras kalnu uz sava muguras. Tad Vasuki apvijās ap kalnu kā kulšanas virve.

Dievi vērsās pēc palīdzības pie asuriem, apsolot, ka veiksmīgas amritas iegūšanas gadījumā viņi dalīsies. Visi nostājās rindā – dievi turēja Vasuki asti, bet asuri cieši satvēra tās galvu un kaklu. Kad viss bija sagatavots, ar lielu centību un nepacietību viņi sāka okeāna kulšanu.

Par vispārēju pārsteigumu un satraukumu, pirmā lieta, kas parādījās no okeāna, bija nāvējošs violetzils inde (hālāhala). Drīz vien inde sāka izplesties visos virzienos, draudot iznīcināt visas pasaules. Šiva žēlīgi piedāvājās palīdzēt – un norija visu indi. Pēc tam viņa kakls kļuva zils, un tāpēc viens no Šivas vārdiem ir Nīlakantha (“zilkaklais”).

Pēc tam, kad Šiva norija nāvējošo indi, no okeāna dzīlēm parādījās daudz brīnumainu dārgumu. To starpā bija Kamadhenu (vēlmes piepildošā govs), kas tika dāvināta Saptarišiem. Parādījās Varuni, vīna dieviete, kuru uzreiz pieprasīja asuri. Nākamais parādījās baltspārnots zilonis Airāvata un vēlmes piepildošais koks Kalpavrikša. Airāvatu saņēma Indra kā vāhanu (pārvietošanās līdzekli), bet Kalpavrikša tika iestādīts viņa debesu dārzā.

Par vispārēju pārsteigumu uz okeāna virsmas parādījās Mēness. Kā pateicību par to, ka Šiva izdzēra hālāhalu, viņam tika dāvāts Mēness, ko viņš nēsā uz galvas kā rotājumu un drošu glabātuvi. Tad no okeāna iznira dižās skaistuma dieviete Lakšmī, kura uzreiz izvēlējās Višņu par savu vīru. Dēvu un asuru kopīgo pūliņu rezultātā parādījās arī citi dievišķi dārgumi.

Tomēr Vasuki, kas kalpoja kā kulšanas virve, nesaņēma atalgojumu par savām pūlēm, tāpēc dievi ar cieņu vērsās pie Brahmas ar lūgumu piešķirt čūskai pienācīgu balvu. Brahma piekrita un paredzēja Vasuki drūmu notikumu nākotnē. Lūk, ko Brahma teica: “Nākotnē pienāks laiks, kad tavi radinieki kopā ar visu čūsku valstību ies bojā Lielajā čūsku sadedzināšanā, ko veiks ķēniņš vārdā Džanamendžaja. Lai novērstu jūsu dzimtas pilnīgu iznīcību, es gādāšu, lai tu un daudzi tavas ģimenes locekļi izdzīvotu, pateicoties čūskas-riši vārdā Ašleša varonīgajiem centieniem.”

Tomēr Brahma arī brīdināja Vasuki, ka vispirms viņam jāsarunā savas māsas laulība ar apgaismotu gudro Džaratkaru, jo šajā laulībā piedzims Ašleša. Kad pienāks laiks, Ašleša varēs pārtraukt čūskām liktenīgo ceremoniju. Ar lielu pateicību Vasuki pieņēma Brahmas dāvanu (stāsts par ķēniņa Džanamendžajas organizēto Lielo čūsku sadedzināšanu aprakstīts turpinājumā).

Beidzot no okeāna parādījās Dhanvantari zeltainās drānās, nesot zāļu saišķi, Ajurvēdas traktātu, dēles (kas tiek izmantotas Ajurvēdā asins attīrīšanai) un trauku ar amritu. Dhanvantari pasniedza dieviem amritu, lai viņi to izmantotu.

Lai novērstu asuru uzmanību, Višņu pieņēma apburošas sievietes vārdā Mohini izskatu. Kad Mohini tuvojās asuriem, viņi, apburti no viņas nepārspējamā skaistuma un jutekliskuma, aizmirsās par amritu. Tikai Rāhu, gudrākais no visiem asuriem, atpazina Mohini patieso dabu. Saprazdams Višņu viltību, viņš pieņēma dievības izskatu un pievienojās dieviem, kas gaidīja savu amritas porciju.

Saule un Mēness atpazina Rāhu un nekavējoties brīdināja Višņu. Satvēris savu zelta čakru (diska ieroci), Višņu to meta Rāhu un nocirta viņam galvu. Rāhu milzīgā, mirusī galva pacēlās debesīs, izlaizdama šausminošus kliedzienus. Viņa milzīgais galvas nocirstais ķermenis nokrita, satricinot zemi un iedvešot bailes visiem dzīvniekiem. Taču Rāhu jau bija nobaudījis amritu no trauka, tāpēc viņš kļuva nemirstīgs, neskatoties uz savu dīvaino stāvokli. Tā radās divas dēmoniskās būtnes daļas: Rāhu – galva, un Ketu – aste.

Kopš tās dienas Rāhu alkst atriebības. Viņš iecerējis aprīt Sauli, jo zina – bez saules gaismas zudīs visa zemes veģetācija, un visi dzīvie radījumi mirs.

Uzzinot par Rāhu postošo plānu, Saule paziņoja dieviem, ka tas jānovērš par katru cenu. Cerībā pilnībā sadedzināt Rāhu, Saule sāka izstarot karstumu arī naktīs. Taču šis kvēlais karstums kļuva mokošs dieviem, riši un cilvēkiem. Viņi krita izmisumā, saprazdami, ka pat krēslā šis karstums varētu iznīcināt visus dzīvos. Tad dievi nolēma atkal vērsties pie Brahmas pēc padoma.

Uzklausījis šīs satraucošās ziņas, Brahma devās pie Arunas. Aruna – Vinatas dēls, kura māsa bija Kadru (dievišķo čūsku māte). Aruna piedzima priekšlaicīgi, un viņa augšdaļa bija pilnībā attīstīta kā varenam lidojošam radījumam, bet apakšējā daļa bija nepilnīga. Viņa izmērs un spožums bija milzīgs, līdzīgs viņa brālim Garudam (Višņu pārvietošanās līdzeklim). Brahma lūdza Arunu pacelties debesīs pretī Saulei un aizsegt Zemi no tās dedzinošajiem stariem. Visas pasaules un dzīvo būtņu labā Aruna pieņēma Brahmas plānu. Aizsedzis rīta Sauli ar savu milzīgo ķermeni, Aruna veiksmīgi aizsargāja zemi un tās iemītniekus no nāvējošā karstuma. Par šo cēlo rīcību Aruna tika iecelts par Saules ratu vadītāju.